Jautājums par dāvanām pedagogiem Tiesībsarga biroja redzeslokā nav pirmo reizi, 2016. gadā tas tika aktualizēts, tagad kampaņā, kurā tiesībsarga birojs aicināja ziņot par nopērkamo lietu sarakstiem, ko saņem skolēnu vecāki, bija ziņots arī par pedagogu apdāvināšanu. Ja vecāki raksta tiesībsargam, tad tas nenozīmē, ka tas nav brīvprātīgi, bet gan piespiedu maksājums.
Ir svarīgi, vai apdāvināšana ir brīvprātīga un aiz devības, vai vecāki ir spiesti piedalīties apdāvināšanā,
akcentēja tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
"Katra nākamā paaudze pārņem nerakstītas tradīcijas, personība veidojas ne tikai no ģimenes audzināšanas, bet arī no sociālās komponentes, mēs dzīvojam salīdzinošās kategorijās. Klupšanas akmens – mēs salīdzinām sevi ar citiem, kas būtībā nav iespējams. Nevaru iedomāties, ka pie Rietumu kolēģiem šādas pateicības tiktu dotas," pauda psihoterapeite Inese Putniece. Viņa arī akcentēja, ka ne visiem pedagogiem šīs dāvanas tiek dotas, tāpat vienmēr ir sabiedrības daļa, kura iebilst pret jebko.
"Dāvināšanas jautājums ir daudzšķaitņains, mēs skatāmies no juridiskā aspekta – skola ir pašvaldības iestāde. Ja kāds nestu dāvanu bāriņtiesai vai pašvaldības policijai, tad tam būtu cita pieskaņa, otrs – brīvprātīgums – ja privātpersona dara to, ko likums neaizliedz.
Tāpat valstī nav izstrādāts vienots pedagogu ētikas kodekss," skaidroja Laila Grāvere.
Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga akcentēja, ka "nekad nekas netiek pieprasīts. Es zinu, ka dāvina, tas ir brīvprātīgi. Ja jūs esat mums uzticējuši savu visdārgāko 12 stundas dienā, tad vienu eiro gadā man nav žēl. Bet tas nav uzstādījums."
"Jautājumam ir vairākas šķautnes. Apdāvināšana nāk no seniem, ļoti seniem laikiem, īpaši daudzfunkcionāls (šis process bija) viduslaikos, pats process ir skaists, ar dziļu jēgu. Nākamais – kāpēc mēs to darām? Ja kāds piespiež, tad tas nav atbalstāms, bet nav risināms ar likumu vai juridisku aktu, tas būtu brīvības ierobežojums. Skolā apdāvināšana nav noteikta. Ja kāda persona nevar piedalīties, tas pašam ir jānošķir, tas nav valsts pārvaldes līmenis. Ja cilvēks ir saskāries ar kādas iestādes prasību, šīm iestādēm būtu jāaicina cilvēkus atsaukties, lai risinātu to individuāli," skaidroja Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķis Edgars Plētiens.
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela uzsvēra, ka ilgus gadus izglītība bijusi pabērnu lomā, daudzas lietas skolā ienāca vēlāk, dāvanas bija kā atbalsts skolotājam.
Laila Grāvere pauda, ka "jābūt dāvināšanas priekam – var pateikties ar ziediem vai saldumiem, tiesībsargs iebilst pret dāvanām ar lielu mantisku vērtību un mazākuma piespiešanu piedalīties."
"Ja vecāki nevar pateikt "nē", tad ir jautājums par robežām, tad jāiet pie psihoterapeita. Pēc noklusējuma principa pieņemt visus noteikumus, tad ir jādomā, kas ir ar manu pašapziņu,"
uzskata Inese Putniece.
