Lielvārdes jostas fragments ir šalles sākums un beigas – to adīja Līga Rušiņa. Tā ir tieši viņas ideja, kas dzima kovida laikā – satikties rakstos.
"Visas adītājas Latvijā, Lielbritānijā, Ziemeļīrijā, – visi kopā adījām šalli kā mūžīgu apliecinājumu mūsu amatu prasmēm," pastāstīja Rušiņa.
Šalle tapa gadu. Tā ir gandrīz 157 metrus gara, to adījuši 1700 rokdarbnieki gan ar roku, gan mašīnrakstā.
Šalle tapa 150 dažādās vietās un nogādāt to līdz adītājām uzņēmās Līgas vīrs. Šalle pamazām pārņēma visu auto!
"Bija jāplāno, ja jāved bērni, vietas viņiem nebija," skaidroja Līgas vīrs Vilnis Rušiņš. "Mēs divi iekāpjam un šalle. Mašīna pilna. Kad tuvojāmies Rīgai, satraucos, ka jāīrē buss."
Šalles adīšanai bija strikts grafiks. Naktī, kad sākās Krievijas iebrukumus Ukrainā, šalle bija Ludzā.
"Ludzā, tas bija mums tālākais punkts, no 23. uz 24. februāri, mums salūza adatas," atcerējās Līga Rušiņa. Jau nākamajā dienā Aglonā šallē ieadīja Ukrainas karogu.
Vecākajai adītājai ir 91 gads. Jaunākā ir mazulīte Grēta.
"Grēta gribēja adīt maija sākumā, bet tajā dienā viņa piedzima. Adījām tagad, nesen, Mārupē, dzimta, visa dzimta, visas māsīcas nācām kopā," stāstīja Grētas mamma Laura Lāne.
Pirmklasniece Estere omes vadībā mašīnrakstā šallē ieadījusi lācīšus. Un tā par katru rakstu ir savs stāsts!
Divus mēnešus šalle būs skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, pēc tam dosies tūrē pa Latviju, lai vēl pēc gada sildītu savu īsto saņēmēju.
"Smejamies, ka tikai Rainis mums ir tik liels, kam derētu," jokoja adītājas. "Šalli dāvināsim Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, kam pēc gada ir jubileja."
Līdz ar šalli tapuši arī četri albumi ar novēlējumiem un spēka vārdiem, tie tiks dāvināti bibliotēkai.