“Šobrīd mēs strādājam pie fasādēm, kas uzkrāj saules enerģiju, to uzglabājot sienas sistēmā, lai pēc tam siltumu atdotu telpai, tādā veidā samazinot gan izdevumus par apkuri, gan ēkas dzesēšanu karstā laikā,” savu pētījumu raksturoja Vanaga.
Viņas radītās ēkas būtu pavisam jauna tipa ēkas, kuru konstrukcijās būtu ievietoti fāžu pārejas materiāli, kas atkarībā no temperatūras maina savu stāvokli no šķidra uz cietu. Un tieši šajā brīdī iespējams iegūt enerģiju. Papildus tam ēkas dienvidu fasādes jāaprīko ar elementiem, kas, uzspīdot saulei, atveras.
Šobrīd Rutas vadībā tapuši pirmie mazie prototipi, un tiek pētīts, cik efektīvi tie ir. Ceļš līdz liela izmēra ēkām vēl ir tāls, bet, iespējams, nākotnē tiks būvētas tieši šādas būves.
Ruta Vanaga stāstīja, ka viņu visvairāk aizrauj domāšana piecus, desmit gadus uz priekšu, jo tāda materiāla, pie kāda šobrīd viņa strādā, nav. “Mēs domājam, kādu materiālu vajadzētu iegūt, lai tas veiktu tādas funkcijas, kādas mums nepieciešamas. Skaistākais ir tas, ka mēs šobrīd strādājam ar to, kas vēl ir tikai agrīnās attīstības stadijās."
Runājot par mācīšanos, Ruta Vanaga atzīst, ka pēc studiju beigšanas ļoti pietrūcis septembra, brīža, kad sākas jaunais mācību gads. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc viņa ieguvusi doktora grādu un tagad pati lasa lekcijas studentiem.
“Esmu augusi ģimenē, kur ir ļoti daudz pedagogu. Vecvecāki bija pedagogi. Vecāki dzīves gaitā ilgāku vai īsāku posmu ir gājuši pedagoga ceļu. Mācīšanās manā ģimenē vienmēr ir ļoti augstu novērtēta,” teica Vanaga.