Cilmes šūnu pētnieki: Mūsu uzdevums ir neticēt dogmām

„Kad šķiet, ka pasaulē tik daudz jau viss ir radīts un izgudrots, izrādās tomēr nav jomas, kurā arvien nebūtu iespēju,” tā saka paši zinātnieki un cilvēki, kuriem ir dota spēja virzīt pasauli uz priekšu un to attīstīt. Šodien piektais Inas Strazdiņas sagatavotais Eiropas un pasaules zinātnieku portrets un stāsts par viņu izgudrojumu, kas maina cilvēkus, vidi un var apturēt, šķietami neatgriezeniskus procesus.

 

Kad Latvijas Radio satiek nīderlandiešu zinātnieku Robertu Vrīsu, viņš cieši piekodina, ka ir tikai viens no komandas. 2007. gadā, atgriezies no studijām Stenfordā, ASV pievienojās zinātniekam Hansam Kleveram, kurš ap to laiku bija atklājis pieaugušo cilmes šūnas. Abi sākuši tuvoties savam mērķim – laboratorijas apstākļos radīt cilvēku orgānus.

Vrīss un Klevers nodibinājuši jaunuzņēmumu, un Roberts kļuvis par tā vadītāju. Par savu pētniecības un izgudrojuma objektu, kā Roberts saka, izstāstīt nav nebūt tik viegli. Lūk, ko video filmā, ko uzņēmusi Eiropas Patentu organizācija par izgudrotājiem, kuri pretendēja uz Eiropas balvu, saka Klevers. Viņu pašu diemžēl klātienē neizdevās sastapt, jo tobrīd viņš atradās ASV.

„Ilgi valdīja uzskats, ka cilmes šūnas cilvēka ķermenī dalās ārkārtīgi reti vai arī tas vispār nenotiek, un kur nu vēl ārpus cilvēka ķermeņa, laboratorijas apstākļos. Taču šī dogma neizrādījās patiesa.

Cilmes šūnas laboratorijas barotnē ne tikai vairojās, bet arī atjaunoja orgāna miniversiju, ko mēs saucam par organoīdu,” pauž Klevers.

Pirmos pētījumus zinātnieki ir veikuši ar zarnu cilmes šūnām, jo tās ir pārzinājuši vislabāk, procesā atskāršot, ka šo pašu pētījumu var veikt arī ar citiem orgāniem. Visos gadījumos jaunatklātā tehnoloģija - audzēt šūnas ārpus cilvēka ķermeņa - izrādījusies jaudīga.

Izgudrotāju sapnis ir ar laiku panākt to, ka šādā ceļā varēs aizvietot orgānu transplantus.

“Mans moto ir neticēt dogmām,” filmā saka Klevers, atbalsojot to, kas dzirdēts jau iepriekš sarunās ar citiem izgudrotājiem.

Par šiem dziļajiem jautājumiem, par kuriem filmā runā viņa kolēģis, vaicāju arī Vrīsam. Proti, vai šajā procesā, kas ir tik ļoti saistīts ar cilvēka eksistences, būtībā arī dzīvības un nāves tēmu, viņi aizdomājas arī par lielajām, mūžīgajam lietām?

„Jā, tas, varbūt ļoti interesanti ir, tieši runājot par organoīdiem. To darbība ir absolūti tehniski izskaidrojama,” saka Vrīss. “Ir cilvēks, no kura mēs paņemam mazu daļiņu, un tā joprojām ir paredzama. No otras puses – mēs lietojam organoīdu tam, ko mēs tieši pretēji – galīgi nesaprotam nedz ģenētiski, nedz bioloģiski. Mēs paņemam daļu no cilvēka, ieliekam to barotnē, uzliekam zāles un redzam, vai tas darbojas vai ne, un īsti nav nepieciešams saprast – kāpēc. Lai ko tas nozīmētu filozofiskā plāksnē un kas arī, iespējams, atklātos, bet organoīdu pamatā tiešām ir princips izmantot to, ko mēs līdz galam īsti nesaprotam,” stāsta zinātnieks.

Viss ir procesā, un viss turpinās. Laboratorijā, kurā strādā Klevers un Vrīss, darbojas arī kolēģi no ārzemēm. Mēdz vienkopus sapulcēties pat 15 dažādu tautību zinātnieki.

Vrīss atzīst, ka šobrīd viņu vairāk interesē rezultāts zinātnē, nevis process.

„Agrāk tas bija process. Zinātne pati par sevi ir interesanta. Bet šobrīd tas ir rezultāts,” atzīmē Vrīss. “Dažkārt kā zinātnieks tu vari būt ļoti tālu no izgudrojuma praktiska pielietojuma, un tas reizēm vēršas pret mums pašiem. Zinātnes vide ir ārkārtīgi konkurējoša. Zinātnieki ļoti sacenšas savā starpā – par grantiem, par finansējumu, par rezultātu,” saka zinātnieks.

Vrīss norāda, ka tajā pašā laikā, ja zinātnieki tikai sacentīsies un nesadarbosies, arī rezultāta un ieguvuma nebūs. Viens zinātnē neko sasniegt nevar, bet arī pārlieku daloties, var zaudēt. Līdz ar to ir jāatrod līdzsvars. Labākie partneri, kā viņš saka, ir teju vai neiedomājami pretēji, bet tie ir konkurence un sastrādāšanās.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti