- "Veteran hub" ir atbalsta centru tīkls kara veterāniem Ukrainā, sniedzot psihosociālus pakalpojumus.
- Centrs palīdz saprast veterānu pieredzi un risināt vajadzības, kuras valsts nenosedz.
- Ukrainā iztrūka sistēmas veterānu atbalstam, bet nu politiķu un valsts izpratne uzlabojas.
- Centrs izdevis vairākas rokasgrāmatas karavīriem un viņu ģimenēm – par intīmo dzīvi, par bērnu radīšanu kara laikā.
- Ivona: Karavīrs Ukrainā dodas karā, zinot, ka viņa ģimenei arī jāizdzīvo karš bez viņa.
Bija jāizdomā jauna sistēma
Jūs esat Ukrainas "Veteran hub" līdzdibinātāja. Izstāstiet, kas tas ir.
"Veteran hub" ir valsts mēroga atbalsta centru tīkls kara veterāniem un viņu ģimenes locekļiem. Darbu uzsākām 2018. gadā Kijivā ar vienu pilotprojektu, bet kopš tā laika esam auguši, un nu mums ir pārstāvniecības visā valstī. Būtībā, lai jūs varētu iedomāties, tā ir ļoti jauka atvērta telpa, kur veterāni var nākt un saņemt tādus pakalpojumus kā juridiskās konsultācijas vai nodarbinātības atbalsts, vai lietu pārvaldība. Un tas viss ļoti draudzīgā vidē.
Tā ir kā vienas pieturas aģentūra psihosociāliem pakalpojumiem, kas jums būtu nepieciešami kā veterānam Ukrainā.
Mēs sniedzam pakalpojumus arī pēc mobilā biroja principa. Tātad, ja dzīvojat lauku apvidos vai jums ir grūtības piekļūt pakalpojumiem, mēs braucam pie jums un sniedzam pakalpojumus mājās vai jūsu kopienā, kur jums ir ērtāk. Pieejams tieši tāds pats pakalpojumu klāsts, tai skaitā psiholoģiskie pakalpojumi. Varat arī piezvanīt uz mūsu uzticības tālruni vai ierasties kādā no mūsu partneru birojiem. Tā kā ir diezgan dažādi veidi, kā mēs sniedzam pakalpojumus veterāniem un viņu tuviniekiem.
Veicam arī analītiskus pētījumus, jo mums ir sava domnīca, kas sniedz mums zināšanas un uzrāda tendences par mūsu auditorijas vajadzībām. Tāpat, pamatojoties uz to, ko uzzinām sadarbībā ar veterāniem, ikdienā ar viņiem esot kontaktā, mēs iesaistāmies arī daudzos juridiskās aizstāvības projektos.
Vai šī ir nevalstiskā organizācija (NVO)?
Jā, tā ir NVO. Tā ir labdarības organizācija, kas tiek finansēta, izmantojot vairākus starptautisku dotāciju projektus.
Es iedomājos, ka 2018. gadā, kad tikko sākāt darbu, cilvēku skaits, kam būtu bijuši nepieciešami jūsu pakalpojumi, bija daudz, daudz mazāks nekā tagad, zinot, ka pilna mēroga iebrukums turpinās jau divus gadus. Ir tik daudz cilvēku, kas izgājuši cauri frontei, atgriezušies, un nu viņiem nepieciešams jūsu atbalsts. Kā varat tikt galā ar šādu cilvēku skaitu?
Tas mums ir bijis aktuāls jautājums jau diezgan ilgu laiku. Kad sākām savu darbu, karadarbības zonai cauri bija gājuši kopumā apmēram 360 000 cilvēku plus viņu ģimenes locekļi. Tas ir liels skaits, it īpaši, ja ņem vērā, ka Ukrainā tobrīd faktiski nebija veterānu aprūpes sistēmas.
Tātad – no Padomju Savienības, no laika, kad bijām okupēti, mēs kā valsts mantojām attieksmi, daudz tiesību aktu un pat stereotipus. Neatkarīgā Ukrainā tā arī nebija izdevies pārdomāt šo jautājumu. Tāpēc
mums bija jāizdomā jauna sistēma, jo, pirms sākām darboties šajā laukā, nekas reāli funkcionējošs vienkārši neeksistēja.
Balstoties starptautiskajā pieredzē un pētot, kā veterānu jautājumam pieiet Dānijā, ASV, Kanādā, ātri kļuva skaidrs, ka veterāniem atbalsts būs nepieciešams daudz ilgāk, nekā cilvēki Ukrainā domāja. Daudzi teica – nu, tas prasīs gadu, divus. Taču, dodoties uz ārzemēm, mēs redzējām, ka veterāniem palīdzība nepieciešama arī 20–25 gadus vēlāk.
Tādēļ bija acīmredzams – ja mēs vēlamies izveidot kaut ko ilgtspējīgu, mums jābūt ļoti efektīviem, kā arī sistemātiskiem savā pieejā. Tāpēc jau no paša sākuma uzsvaru likām nevis uz krīzes reaģēšanu, bet gan lielā darbības rāmja izveidi.
Kad sākās pilna mēroga iebrukums, sapratām, ka lielākā daļa mūsu klientu tika atkārtoti mobilizēti bruņotajos spēkos, jo viņiem bija kaujas pieredze, viņu spējas frontē bija ļoti nepieciešamas, tādēļ viņi atkal tika iesaukti dienestā, kas, godīgi sakot, mums deva zināmu laiku. Pat tagad, kad daudzi atgriežas vecuma, ievainojumu vai ģimenes apstākļu dēļ, mēs apzināmies, ka šis nav masu demobilizācijas brīdis.
Tieši masu demobilizācija, kas iespējams, cerams notiks nākamajā gadā, mums būs milzīgs izaicinājums, kam gatavojamies jau šobrīd. Un mēģinām pārliecināties, ka mūsu ieviestās sistēmas ir izveidotas labi, ka mūsu cilvēki ir labi apmācīti, mums ir pietiekami resursu, telpu un visa pārējā. Tātad šobrīd lielākais darbs būtībā ir organizatoriskās kapacitātes sagatavošana.
Protams, mēs turpinām sniegt pakalpojumus, bet prātā paturam, ka lielākais pieprasījums pēc tiem sāksies pēc pirmās demobilizācijas.
Sanāk tā, ka visi Ukrainā gaida uzvaru un kara beigas. To gaidāt ar jūs, taču ar citām domām, zinot, ka tieši tad jums sāksies tas īstais darbs, ja?
Principā jā. Mūsu darbība vērsta uz to, lai, kara veterānam atgriežoties mājās, mēs varam viņam palīdzēt integrēties civilajā realitātē. Taču ņemiet vērā, ka Ukrainā veterānu reintegrācija aktuāla jau desmit gadus, jo tik ilgi cilvēki atgriežas no frontes. Un, lai arī gatavojamies daudz citādākiem mērogiem nākamajā gadā, vienlaikus apzināmies, ka mūsu klients daudz neatšķiras kopš 2018. gada.
Protams, nākušas klāt masu zvērības, arī kara veids ir mainījies, taču cilvēki turpina atgriezties civilā, bet ne mierīgā dzīvē. Piemēram, ja ASV veterāns pamet dienestu un veido mierīgu civilā dzīvi drošā valstī, tad Ukrainā ir citādi:
daudziem pamest dienestu, kamēr ieroču biedri turpina karot un valstī norisinās karš, ir morāli ļoti grūti.
Pat ja legāli viņi drīkst atvaļināties. Tas ir ļoti liels morāls izaicinājums. Un to redzam kopš brīža, kad atvērām savu pirmo centru.
Palīdz tulkot šo veterānu pieredzi
Kāpēc ir nepieciešams "Veteran hub"?
Ukrainā nebija veterānu lietu sistēmas. Mūsu domāšanas veids par kara veterāniem, visa mūsu uztvere bija ļoti novecojusi un nereāla. Tā vietā, lai skatītos uz cilvēku un viņa vajadzībām, Ukrainā valsts, sabiedrības, sistēmas uzmanība bija fokusēta uz dažādiem stereotipiem, kas bija radušies ap veterāniem. Tāpēc mums bija jāizveido iestāde, kas faktiski palīdzētu tulkot šo veterānu pieredzi, izprastu tās cilvēcisko pusi un palīdzētu risināt vajadzības, kuras valdība nenosedz.
Piemēram, valdība kara veterānus nekad neuztvēra kā atsevišķu mērķauditoriju ar savām specifiskajām vajadzībām. Tā vietā kara veterāni bija vienkārši daļa no lielākas problēmauditorijas.
Mēs veterānus tā neuztveram. Mūsu skatījumā veterāni pirmkārt ir pilsoņi ar krietni citādu pieredzi, kuriem pakalpojumu ziņā ir savas īpašās vajadzības. Diemžēl pakalpojumu sniedzēju vidū nav daudz kompetences.
Piemēram, 2019. gadā mēs konstatējām, ka liela daļa mūsu klientu nesaņem labu veselības aprūpi. Izrādījās, ka problēma slēpjas nevis ārstu trūkumā, bet gan stereotipos, kas saistījās ar terminu "veterāns". Gluži vienkārši ārsti domāja, ka veterāns nozīmē "vecs".
Un, ja pie šāda ārsta ierodas jauna sieviete vai puisis, uz kuru paskatoties uzreiz nav skaidrs, ka viņš vai viņa ir kara veterāns – viņiem nav militārās formas vai uzšuves –, ārsti viņiem nejautā par militāro pieredzi un šis faktors netiek ņemts vērā, nosakot diagnozi. Piemēram, kad kāds veterāns pēc kaujās iegūtas smadzeņu traumas sūdzas par galvassāpēm, viņam ārstē galvassāpes, nevis smadzeņu traumu.
Tāpēc gājām pie primārās veselības aprūpes sniedzējiem un apmācījām viņus par šo tēmu, kā iztaujāt cilvēku, vai viņš ir vai nav bijis karā. Mēs cenšamies paplašināt ārstu redzesloku, lai viņi zinātu, ka kara veterāns var būt arī 18–19 gadus jauns, ka viņi varbūt guvuši ievainojumus kaujās, kas pirmajā acu uzmetienā nemaz nav redzams. Ir ļoti svarīgi jau preventīvi uzdot šos jautājumus.
Un to pašu mēs darām ar daudzām, daudzām citām auditorijām. Mēs strādājam ar darba devējiem, mēs strādājam ar psihosociālo pakalpojumu sniedzējiem. Mēs strādājam arī ar parastajiem cilvēkiem, kuri varbūt pazīst kādu veterānu. Izglītojam viņus, kā labāk sadarboties ar veterāniem viņu ikdienas gaitās.
Kādi ir bijuši šī darba rezultāti līdz šim?
Es teiktu, ka mēs šajā jomā noteikti esam ienesuši pārmaiņas. Piemēram, kad tikai sākām darboties, cilvēki veterānus sauca jebkādā citā vārdā, tikai ne par veterāniem. Par kaujiniekiem, frontiniekiem vai kā tamlīdzīgi, nevis par veterāniem, kas piedalījušies karā. Mēs bijām ļoti konsekventi šajā ziņā, uzsverot, ka šie cilvēki ir piedalījušies karā, pat ja tas tā netika saukts. (red. – 2014.–2020. gada karadarbība Ukrainas austrumos Ukrainā oficiāli tika dēvēta par pretterorisma operāciju). Viņiem ir karošanas pieredze, un viņi attiecīgi arī jāsauc par kara veterāniem.
Esam mainījuši arī priekšstatu par to, kā veterānu centriem būtu jāizskatās. Piemēram, ja jūs nonāktu veterānu centrā Kijivā vai jebkurā citā pilsētā, jūs redzētu ļoti, ļoti modernu, jauku un ērtu telpu, kas ļoti atšķiras no tā, ko ukraiņi pieraduši redzēt valdības ēkās, it īpaši lauku apvidos. Kopš sākām darbu 2018. gadā, varam redzēt, ka daudzi citi kopē šo pieeju, kas patiesībā ir ļoti pozitīvi, jo tagad tā ir jaunā norma, ka veterāni saņem pakalpojumus jaukās, nevis apskrandušās telpās.
Tāpat kopā ar partnerorganizācijām, kuras arī jau ilgu laiku strādā šajā jomā, nesen publicējām apjomīgu dokumentu ar neskaitāmiem ieteikumiem valdības politikas maiņai. Tas bija tik apjomīgi, ka var teikt – radījām pamatnostādnes valsts politikai veterānu jautājumos. Tas viss nebūtu bijis iespējams, ja mēs visu šo laiku katru dienu nestrādātu tieši ar kara veterāniem.
Un tas ir tikai sākums, jo izejas punktā mums kā sabiedrībai bija tik maza izpratne par viņu vajadzībām, ka šie seši gadi, ko esam strādājuši, saucami tikai par tādu kā izmēģinājumu laiku, mēģinot saprast, ko vispār varam sasniegt.
Un tagad mēs jau gatavojamies gan lielākam pieprasījumam pēc mūsu pakalpojumiem, gan vienlaikus mēs arī esam apzinājušies, kā varam vēl vairāk palīdzēt veterāniem, atgriežoties no kara.
Politiķu un valsts izpratne uzlabojas
No vienas puses, jūs veicat lielisku darbu, kas kādam ir jādara. No otras puses, varbūt kāds valdībā – un es zinu, ka Ukraina mainās, taču pie varas vēl ir arī vecā kaluma cilvēki, kuri dzīvo kā vecajos laikos un tamlīdzīgi –, iespējams, tur kāds domā, ka jūsu darbība tikai izgaismo faktu, ka valsts nespēj izdarīt visu. Kāda ir bijusi valdības reakcija uz jūsu darbu?
Sākumā bijām kā tādi vizionāri, un viņi īsti nesaprata, ko cenšamies pateikt, savukārt mēs neatradām pareizos vārdus, lai izskaidrotu savas idejas. Tomēr pamazām mēs iemācījāmies strādāt kopā ar valdību, kur vien tas bija iespējams. Problēma ir tā, ka veterānu gadījumā daudzas lietas vienkārši nav vai nebija pieejamas, lai mums sanāktu efektīva sadarbība. Taču mums ir labi sabiedrotie, piemēram, Sociālās politikas ministrijā, tiesa, viņi uzņemas rūpi par tiem veterāniem, kuriem nepieciešama vislielākā aprūpe. Viņi nav tie, kas veido politiku veterānu jautājumos.
Es neteiktu, ka mēs kādreiz esam saskārušies ar pretestību, jo mūsu darbs faktiski nav atkarīgs no ministrijām un valdības. Esam diezgan neatkarīgi tajā, ko darām. Mēs esam pieredzējuši diezgan lielu vilcināšanos sadarbībai ar mums. Taču pēdējā gada laikā šajā ziņā sākušās visai ievērojamas izmaiņas. Sākam redzēt dialogu, sākām redzēt politiķu un valsts amatpersonu izpratnes uzlabošanos par to, kāpēc veterānu politika ir tik svarīga.
Iedomāsimies, ka es esmu veterāns Ukrainā un dodos uz kādu no jūsu centriem. Ko es tur varu sagaidīt – kāda veida atbalstu, kāda veida palīdzību es saņemtu, ja tur nokļūtu?
Tātad, pirmkārt un galvenokārt, mēs esam cilvēki, kuriem ir laiks ieklausīties jūsos. Nav neparasti, ja cilvēks vienkārši grib kādam izstāstīt par to, kam gājis cauri frontē. Un tam nav jābūt terapeitam, tas var būt arī vienkārši draudzīgi noskaņots cilvēks, kurš gatavs klausīties. Tas ir pamatu pamats.
Klausoties tajā, ko mums stāsta, mēs uzzinām par tām grūtībām, ar ko šie cilvēki sastopas savā jaunajā dzīvē. Tad mēs savukārt varam nodrošināt psiholoģisko terapiju, profesionālu, ilgtermiņa palīdzību. Varam nodrošināt arī pamata līmeņa kvalitatīvu juridisko palīdzību. Mums nav tādas kapacitātes, lai dotos līdzi uz tiesu vai tamlīdzīgi, taču šeit talkā nāk visai kvalitatīvs valsts nodrošināts juridiskās aizstāvības dienests, kas bez maksas pieejams visiem Ukrainas pilsoņiem, tajā skaitā veterāniem.
Kopumā ņemot, mēs palīdzam personai noteikt savas vajadzības plašā labklājības jomu klāstā un palīdzam atrast veidus, kā saplānot un nodrošināt šīs vajadzības. Tā ka, vispārīgi runājot, tas ir sociālais darbs.
Taču mēs sniedzam arī nodarbinātības konsultācijas. Ja jūs meklējat darbu,
ja jūs mēģināt pārvērst savu militāro pieredzi mākās, kas būtu noderīgas darba devējam civilajā dzīvē, mēs palīdzēsim jums to izdarīt.
Un mēs palīdzēsim jums sameklēt draudzīgus darba devējus, kuriem ir izstrādāta politika attiecībā uz veterāniem. Mums ir vairāk nekā 130 partneri Ukrainas darba devēju vidū, kuri kopumā nodarbina līdz pat miljonam cilvēku visā valstī un šobrīd ar mūsu palīdzību izstrādā un attīsta savu veterānu politiku. Un viņiem ir dažādas vakances, kas ir pieejamas arī mūsu klientiem.
Atbalsts un padomi ģimenēm kara laikā
Jūs esat izdevuši arī vairākas rokasgrāmatas par specifiskiem jautājumiem. Pastāstiet par to.
Mums zvana, pie mums nāk tūkstošiem cilvēku. Un to redzam kā milzīgu uzticības kredītu, kas mums piešķirts. Tiekoties ar šiem cilvēkiem, uzzinot viņiem sasāpējušus jautājumus, mums izkristalizējas dažādas tendences, dažādas vajadzības, kas citkārt tiek ignorētas. Un tas ne vienmēr ir tāpēc, ka valsts institūcijas slikti strādātu, dažreiz tas ir vienkārši tāpēc, ka šo konkrēto jautājumu risināšana nav gluži valsts tiešais uzdevums.
Taču mūsu speciālisti paši veic padziļinātus pētījumus, daudzus no tiem arī publicējam, lai padarītu šīs problēmas redzamākas, lai saprastu šo problēmu iemeslus un varētu tās risināt. Balstoties uz šo informāciju, mēs meklējam risinājumus dažādām problēmām un dalāmies ar tiem publiski.
Piemēram, izveidojām rokasgrāmatu par seksu un intimitāti ievainotiem veterāniem un viņu partneriem, kuri vēlas atsākt intīmas attiecības pēc traumas iegūšanas. Tapāt esam izveidojuši rokasgrāmatu darba devējiem, izglītojot viņus, kā būt labam darba devējam veterānam un kā revidēt darba procesus, lai tie atbilstu veterānu vajadzībām. Mums ir arī īpašs ceļvedis valsts nodarbinātības aģentūras speciālistiem par to, kā viņi var vislabāk izturēties pret veterāniem saskarsmē ar tiem. Un vēl šādi noklātas daudzas, daudzas citas tēmas – garīgās veselības speciālistiem, ārstiem un tā tālāk.
Viena no mūsu svaigākajām rokasgrāmatām veltīta apzinātai ģimenes plānošanai. Šajā gadījumā jāsaka, ka primārā auditorija bija nevis veterāns, bet gan viņa dzīvesbiedre, jo šajā izdevumā daudz runājām par grūtniecības plānošanu, pašu grūtniecības periodu, dzemdībām un pēcdzemdību periodu kara laikā kareivju ģimenēs.
Visticamāk, šīs sievietes vai nu bija stāvoklī pirms kara sākuma, vai arī palika stāvoklī kara laikā, kas nozīmē, ka viņu mīļotais cilvēks, visticamāk, ir armijā un viņam nav bijusi iespēja būt tuvu savai partnerei.
Un mēs domājām par šīm sievietēm, un mēs domājām par situāciju, kurā viņas atrodas, un informāciju, kuras viņām varētu trūkt. Dodoties uz vienkāršām sieviešu konsultācijām pie pediatriem, ne vienmēr iespējams saņemt pilnvērtīgus padomus, jo šie speciālisti nav ļoti labi informēti par šādu attiecību īpatnībām un slogu, ko šīs sievietes faktiski uzņemas. Tādēļ izveidojām ceļvedi īpaši viņām.
Mēs to izplatījām caur dzemdību nodaļām, caur sieviešu konsultācijām un caur mūsu pediatriem, lai pārliecinātos, ka šīs grāmatas sasniedz tās sievietes, kuras gaida savus vīrus atgriežamies no kara, kamēr viņas ir stāvoklī vai ir drīz pēc dzemdībām. Un mēs arī izveidojām informācijas kopumu arī vīriem, jo tas notiek tā, ka, esot armijā un cīnoties ar Krieviju, tas ir tik intensīvs darbs, ka īsti nav laika skatīties izglītojošas filmas vai iziet pirmsdzemdību kursus.
Tāpēc mēs centāmies saspiest informāciju vairākos desmit minūšu video par to, kā vari būt atbalstošs partneris, pat nebūdams klāt, vai kā vari piedalīties dzemdībās, ja paveicies saņemt atvaļinājumu un nokļūt dzemdību namā, kad sievai sākas dzemdības.
Tur ir apkopots viss, ko parasti jūs iemācītos pirms dzemdībām, tikai šī informācija piemērota mūsdienu reālijām, rēķinoties ar to, ka viņiem nav laika garām apmācībām. It īpaši, ja tas ir viņu pirmais bērns, un vēl jo vairāk, ja tas dzimst, kamēr tēvs ir dienestā.
Visa informācija pasniegta, ļoti piedomājot pie tā, kā būt tēvam, kurš nevar būt klāt, kamēr viņa bērns pieaug. Tā var būt ļoti intensīva pieredze, jo
pats lēmums par ģimenes pieaugumu kara laikā var būt ļoti, ļoti grūts.
Tāpēc apkopojām daudz informācijas, arī kas tēmēta uz partneri, kura paliek mājās kamēr vīrs ir frontē. Tā sarakstīta ļoti specifiskā valodā un koncentrējas uz viņai svarīgām tēmām: kā veidojat attiecības, esot jauniem vecākiem, situācijās, kad nevarat redzēties mēnešiem ilgi. Kā panākt, lai arī tēvs izjūt, ka piedalās audzināšanā. Kā tikt galā ar vientulību? Kā tikt galā ar trauksmi? Kā tikt galā ar to, ka jums nav palīdzības? Jo daudzām šīm sievietēm realitāte ir tāda – ja vien viņām nav blakus kāda tuva radinieka vai drauga, viņas tiek atstātas vienas ar savu bērnu, uztraucoties par to, ka vīrs atrodas frontes priekšējās līnijās, un viņas nekādi nespēj mainīt šo situāciju. Tāpēc mēs šo grāmatu uztvērām kā iespēju draudzīgi atgādināt, ka, pirmkārt, viņas nav vienas un viņas dara lielisku darbu. Tālāk jau sniedzām konkrētus padomus, kā viņas varētu justies labāk.
Es domāju, mūsu klausītāju vidū noteikti ir daudz jauno vecāku vai cilvēki, kuri tikai domā kļūt par vecākiem. Es nevēlos, lai divās minūtēs jūs man pastāstītu visu, kas ir jūsu rokasgrāmatās. Es vēlētos, lai mūsu klausītāji saprastu, ko šis nozīmē tādā ļoti cilvēciskā līmenī.
Palīdziet man saprast, kā tas ir – tu esi frontes pirmajās līnijās, tev jānogalina pretinieks, bet vienlaikus zini, ka tava partnere šobrīd, iespējams, laiž pasaulē jūsu pirmdzimto. Kāda varētu būt šī sajūta?
Tātad, pirmkārt, esot armijā, cilvēku nogalināšana dažreiz ir jūsu darbs. Un tas, ko mēs dzirdam no saviem klientiem, ir tas, ka viņi šim faktam nepievērš tik lielu uzmanību, jo tas nav par cilvēku nogalināšanu. Runa ir par pienākuma pildīšanu un savas valsts aizstāvēšanu.
Nu, es laikam nepareizi formulēju jautājumu. Uzsvars nebija uz cilvēku nogalināšanu. Tas skaidrs, ka tu aizstāvi savu valsti. Bet tā ir daļa no karavīra ikdienas. Un tad tu vienā brīdī nokļūsti starp divām šīm lomām – aizstāvi valsti, bet vienlaikus domas varbūt ir mājās kopā ar savu sievu.
Absolūti. Esot tur un darot savu darbu, un šis darbs ir 24/7 režīmā, tev īsti nav pārtraukumu, tev nav grafika vai tamlīdzīgi, tu vienmēr esi skrējienā un kaut ko dari. Un tas ir ļoti, ļoti atšķirīgi no prāta stāvokļa, kāds tas būtu, esot mājās, kur vari sajusties relaksēts, drošībā.
Tas ir kaut kas tāds, kas ukraiņu karavīriem nav pieejams jau divus gadus. Viņi nav drošībā, viņi nav relaksēti. Viņi nav empātiski tieši tāpēc, ka nav relaksēti. Viņi ļoti bieži nav tik investēti savās attiecībās kā partnere. Savukārt partnerē bieži vien iemājo vainas un kauna sajūta, ko rada domas par to, ka partneris šobrīd karā iet cauri tik lielām, smagām un grūtām emocijām, un es lietas labā nevaru izdarīt gandrīz neko.
Karavīri var, piemēram, lūgt atvaļinājumu vai brīvu nedēļas nogali, lai dotos un atbalstītu savu dzīvesbiedri, taču tas ne vienmēr ir iespējams. Karavīri galu galā baidās arī par savu dzīvību, un viņiem vienlaikus jādomā par to, vai šī milzīgā atbildība, ko uzņēmāties kā pāris, laižot pasaulē bērniņu, būs panesama sievai vienai, ja ar mani kas notiks. Tāpat
nereti vīri sajūt distances veidošanos ar saviem bērniem, jo vienkārši nevari būt blakus un būt liecinieks tam, kā viņi aug.
Šī sajūta, ka es neesmu tur blakus, kamēr mani bērni aug, patiesībā ir liels, liels sāpju punkts Ukrainas veterāniem un karavīriem, par ko esam pārliecinājušies pēdējos gados. Manuprāt, tā patiesībā ir traģēdija, jo, kā zināms, kad tev ir bērni, tu zini, ka viņi aug ļoti ātri, un tu redzi, ka viņi ļoti ātri mainās.
Un tas, ko mēs dzirdam sarunās ar mājās palikušajām dzīvesbiedrēm, ir viņu nožēla, ka bērna tēvs nav redzējis, kā mazulis, piemēram, sāka staigāt, sāka runāt vai darīja pirmo reizi jebko citu. Un tas ir kas tāds, ko nebūs iespēja redzēt atkal, palaižot garām veselu bērna attīstības posmu. Tēvs nevar būt klāt, un tādējādi viņam arī nav iespēju vaidot saikni ar savu bērnu.
Te gan svarīgi arī saprast, ka lielākā daļa mūsu karavīru ir pieņēmuši apzinātu lēmumu būt armijā. Tas zināmā mērā šo visu situāciju padara vēl grūtāku, jo
tev jāizvēlas starp savas ģimenes drošību un savas valsts drošību. Un lielākā daļa no viņiem izvēlējušies valsti.
Daudzas ģimenes palikušas Ukrainā, tās piedzīvo uzlidojumus, dodas uz patvertnēm, dzīvo karā, nevis devušās uz kādu mierīgāku vietu, kamēr ģimenes vīrietis ir karā. Daudzām sievietēm šī pati par sevi ir neizturama situācija. Nereti tas starp partneriem rada distanci, jo, nevarot izturēt kādu sajūtu, jūs vienkārši mēģināt to bloķēt. Tas var novest gan pie vilšanās, gan situācijas pieņemšanas.
Mēs redzam, ka divus gadus pēc lielā kara sākuma daudzas ģimenes pie tā jau ir pieradušas. Tā tiek uztverta kā neizbēgama realitāte.
Es arī redzu, ka partneri – karavīri – cenšas darīt visu iespējamo, lai būtu savu bērnu dzīvē.
Viņi pieliek daudz pūļu un dara to ļoti radoši. Viņi regulāri sazinās ar saviem bērniem tiešsaistē, viņi mēģina iemācīt dažādas lietas, palīdz pildīt mājasdarbus, kad tas ir iespējams. Kopā brokasto tiešraidē. Ko tādu redzēt vienlaikus ir gan sirdi plosoši, gan ļoti pacilājoši.
Kuram ir grūtāk – karavīriem frontē vai viņu partnerēm mājās, kuras nesen dzemdējušas vai audzina mazu bērnu?
Tas nav salīdzināmi. Tās ir divas dažādas pieredzes vienas ģimenes ietvaros. Abi cieš, bet katrs citā veidā.
Es domāju, ka laulātie jūt sava veida atsvešinātību, jo, esot militārpersonas partnere, jūs pati vairs neesat 100% civiliedzīvotājs, jo jūs nedzīvojat dzīvi, tā kā to dara civiliedzīvotāji, jums nav tā sirdsmiera, kāds ir daudziem parastiem cilvēkiem, kad viņu mīļotais cilvēks ir blakus.
Bet vienlaikus tu arī neesi armijā. Tu neesi daļa no ieroču brāļu grupas. Tu galvenokārt esi viena, un blakus ir tikai tuvākie radinieki vai draugi. Tas ir atkarīgs no apstākļiem. Un tieši šī vientulība, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem šīm sievietēm, kā arī tas, ka viņām nav kāda formāla vai neformāla statusa armijā un sabiedrībā.
Tā savā ziņā ir neredzēta pieredze, kas ir ļoti spēcīga, taču netiek uztverta kā kaut kas varonīgs, kā parasti vērtē pašu dienestu. Bet arī karavīriem nav vieglāk – ir ļoti grūti apzināti izdarīt izvēli, kas paredz, ka palaidīsi garām daļu savas dzīves, izveidosi baltos plankumus civilajā dzīvē, attiecībās ar partneri, bērniem, tev būs apgrūtināta iespēja būt labam laulātajam, dot ieguldījumu ģimenes mājsaimniecībā, rūpēties par savējiem klātienē. Tā arī ir ļoti, ļoti smaga pieredze.
Domāju, ka cilvēkos, kuri atrod spēku joprojām izdarīt šādu izvēli un meklēt radošus veidus, kā palikt tuviem, palikt uzticamiem, vienlaikus piedzīvojot tik daudz sirdi plosošu notikumu, ir milzīgs spēks. Un es to ļoti apbrīnoju tīri cilvēciskā līmenī.
Doties karā, zinot, ka ģimenei jāizdzīvo karš bez tevis
Vai, gatavojot savas ieteikumu rokasgrāmatas, varat paņemt kaut ko no Rietumu pētījumiem un piemērot to Ukrainas apstākļiem? Es to jautāju tāpēc, ka, piemēram, ASV, Lielbritānijā, Vācijā vai Francijā karavīri ir profesionāli karavīri. Un cilvēki, precoties vai uzsākot attiecības, ņem vērā, ka šim darbam ir savas blaknes, piemēram, bieža pārcelšanās no vienas bāzes uz citu un tamlīdzīgi. Bet Ukrainā 2022. gadā jau bija pilnīgi cita situācija – par karavīriem kļuva cilvēki, kuri, iespējams, nekad nebija domājuši, ka būs bruņotajos spēkos. Un tas jau ir citādi – šai situācijai bija jāpielāgojas, vai ne?
Tā ir daļa no jautājuma, taču es teiktu, ka jāskatās plašāk. Rietumu pētījumi ir labi, jo ir jau pieejami. Pašai Ukrainai nekad nav bijuši apkopoti dati par saviem veterāniem. Mēs mūsu valstī iepriekš burtiski nekad neuzdevām jautājumus, neveicām pētījumus par šo tēmu, kas ļautu savākt pietiekoši informāciju, uz kuras pamata varētu veidot kaut kādu veterānu lietu politiku.
Tātad, ja paskatāmies mūsu pagātnē, mums bija Otrā pasaules kara veterāni, brīvības cīņu veterāni, Afganistānas veterāni, un viņiem bija savas problēmas, taču tas bija Padomju Savienības okupācijas laikā. Viņi tika ignorēti. Viņi nesaņēma cieņpilnu aprūpi. Un Ukraina līdz ar to arī nesaņēma nekādu informāciju, lai saprastu, kādas ir viņu vajadzības, kā viņi jutās, kas bija labi, kas bija slikti. Mums vienkārši nebija iespējas to noskaidrot.
Rietumu pētījumi ir labi, lai vispār saprastu šo tēmu, lai saprastu, kādas ir problēmas. Bet es būtu ļoti uzmanīga izmantot šos pētījumus tālāk par šīm robežām. Un nevis tāpēc, ka mūsu puiši ir iesaukti armijā. Patiesībā, daudzi no viņiem šajos divos gados kļuvuši ļoti profesionāli. Daudzi dienē jau desmit gadus, jau kopš Krievijas iebrukuma sākuma 2014. gadā.
Lielākā atšķirība, domājot par veterāniem, ir tāda, ka amerikāņu vai britu veterāns, atgriežoties mājās, atgriežas arī drošībā. Un tava ģimene ir drošībā. Bet,
ja esi karavīrs Ukrainā, to dodies karā, zinot, ka tavai ģimenei arī jāizdzīvo karš, tikai bez tevis, un tā ir pavisam cita pieredze.
Un, kad tu atgriezies mājās, joprojām apkārt notiek karš. Joprojām ir daudz risku. Un jūs pieņemat lēmumu kļūt par vecākiem kara laikā, nezinot, kad tam pienāks gals. Šis konkrētais fakts mūs ļoti atšķir no situācijām kādās, atgriežoties mājās, nonāk citu armiju karavīri. Un mums tas ir jāņem vērā.
Domāju, ka arī mūsu kaimiņvalstīm, kas vērtē Krievijas iebrukuma risku, vajadzētu mazliet rūpīgāk paskatīties uz mūsu pieredzi un to, kā karš ietekmē cilvēkus: kā cilvēki mācās pielāgoties un kā cilvēki reāli tiek galā ar šo pieredzi. Jo mūsu pieredze noteikti būs daudz piemērojamāka nekā rietumvalstu pieredze. Tas ir tas, ko šajos desmit kara gados esam sapratuši.
Latvijā, arī Rietumeiropā ik pa laikam dzird cilvēkus runājam: pasaulē notiek tik šausmīgas lietas – kari, konflikti, globālā sasilšana un tamlīdzīgi, ka tas būtu bezatbildīgi laist pasaulē bērniņu šādos apstākļos. Ko jūs teiktu šādiem cilvēkiem?
Es teiktu, ka
kļūšana par vecākiem ir izvēle, pieaugušu cilvēku izvēle, kas prasa lielu atbildību.
Būt pieaugušam ir grūti jebkurā laikā. Tagad tas varētu šķist grūtāk, nekā tas bija pirms 20 gadiem, bet nedomāju, ka tas tā arī reāli ir. Domāju, ka katra pieaugušo paaudze cieš no lēmumiem, kas jāpieņem, un atbildības, kas viņiem jāuzņemas. Un tas ir atkarīgs no tā, vai jūs esat piemērots atbildībai, vai jūs to vēlaties, vai jūs patiešām vēlaties šo pieredzi un vai esat tam gatavs vai ne. Attiecībā uz atbildīgu audzināšanu militārajās ģimenēs mēs vienmēr gribam, lai viņi sadzird lūk ko:
ir dabiski, ka cilvēki, kas ir stresā un dzīvībai bīstamos apstākļos, jūt vēlmi vairoties un radīt bērnus.
Daži to apzinās, citi ne, bet nevar noliegt, ka piezogas pārdomas par tēmu – ja nu rīt es miršu un pēc manis nekas nepaliks. Un, lai gan šai sarunai jāpieiet ļoti uzmanīgi, mēs parasti aicinām cilvēkus par to padomāt nedaudz ilgāk, lai saprastu, kas virza viņu vēlmi – vai viņi vēlas izjust pieredzi būt vecākiem, vai viņi vēlas izjust dziļāku saikni vienam ar otru, vai viņi vēlas attiecības ar bērnu, vai viņi vēlas būt vecāki, vai viņi vienkārši baidās no tā, kas notiks nākotnē.
Izdotajā ceļvedī mēs šim jautājumam pieskaramies pavisam nedaudz, jo tā galvenā auditorija ir cilvēki, kuri jau ir pieņēmuši lēmumu. Bet turpmāk vēlamies pievērst lielu uzmanību tieši lēmumu pieņemšanas procesam, jo redzam daudz neapzinātu lēmumu, kas cilvēkam ir dabiski tad, kad viņi jūtas apdraudēti.
Bet mēs esam arī redzējuši, ka daudzi veterāni līdz vēlmei kļūt par vecākiem apzināti nonāk vēlāk dzīvē pēc tam, kad viņi sāk justies labāk civilajā dzīvē, pēc tam, kad viņi vienkārši sakārtojuši savu dzīvi un ir gatavi uzņemties kaut ko tik pamatīgu kā kļūšanu par vecākiem.
Bet es domāju, ka ir vērts atkārtot – briesmas dzīvībai var izraisīt ne tikai bailes no reprodukcijas, bet arī vēlmi vairoties.
Milzīgs paldies par sarunu, tas bija ļoti izglītojoši.
Paldies.
