Mūsdienās arhitektūrā arvien vairāk tiek domāts par to, kā, radot jaunas ēkas un vides objektus, rūpēties par zaļu pilsētvidi un mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām. Īpašs akcents tiek likts uz jau esošo ēku pārveidošanu tā vietā, lai celtu jaunas; otrreizēju materiālu izmantošanu; dabas vērtību un zaļo zonu saglabāšanu; vides pieejamību, kā arī dienas gaismas pilnvērtīgu izmantošanu, skaidroja arhitekte Andra Šmite, kas nupat atgriezusies no Kopenhāgenā notikušā pasaules arhitektu kongresa.
"Es domāju, ka Latvijā daudz kas no šī ir jau izdarīts, to mēs varam redzēt, piemēram, pagājušā gada arhitektūras skatē, kurā galveno balvu ieguva objekts, kas veltīts tieši mazāk aizsargātajai iedzīvotāju grupai, kas ir cilvēki ar attīstības traucējumiem. Es domāju, ka arī šogad, redzot arhitektūras balvai iesniegto darbu pārskatu, mūs sagaida brīnišķīgi pārsteigumi, jo tur ir tiešām tādi darbi, kas iemieso visus šos nosauktos principus," vērtēja Šmite.
Rīgas pilsētas galvenā dizainere Evelīna Ozola norādīja, ka arī Rīga raugās ilgtspējīgākā un modernākā pilsētas vides veidošanas virzienā, attīstot savu arhitektūru.
"Tāda veida pieeja būvētās vides attīstībai vai atkal izmantošanai ir iestrādāta dažādos pilsētas attīstības dokumentos, plānos, vīzijās, stratēģijās. Es domāju, ka grūtākā daļa ir īstenošana, ieviešana. Tam ir nepieciešama diezgan liela apņēmība, jo skaidrs, ka ne visi soļi, kas jāveic, būs uzreiz visiem saprotami un populāri. Ir nepieciešama apņēmība, drosme un arī jāizdomā ļoti skaidri, praktiski soļi, kas jāveic, lai vismaz kaut ko no šīm lietām varētu praksē ieviest," atzina Ozola.
Vienlaikus viņa atzina, ka pilsētai šobrīd ir salīdzinoši maza vara pār to, ko ēku attīstītāji izvēlas darīt ar savu īpašumu.
"Ir tādi, kuri tiešām izvēlas atjaunot ēkas, kas šobrīd ir bez izmantojuma, un ir tādi, kas būvē pilnīgi jaunas. Tam pamatā ir skaidras ekonomiskās izvēles.
Tie, kuri ņem kaut ko jau esošu, no ilgtspējas viedokļa rīkojas ļoti pareizi, bet bieži vien tas nāk ar ļoti lieliem sarežģījumiem un papildu izdevumiem," atzina Ozola.
Studijas "Arhis Arhitekti" arhitekts Raimonds Saulītis uzsvēra, ka pilsētas vides veidošanā mijiedarbojas gan pasūtītāju vēlmes, gan attīstītāju iespējas tās īstenot, gan pilsētas uzstādītie noteikumi, gan pieejamie līdzekļi un laiks.
"Tas viss bīdās lēnām uz priekšu un viens otru ietekmē. Ir tendences, ko Andra saka, – mums ir jāpaņem, ka mums ar tām ir jādzīvo, jo tās iedod to šodienas domāšanu, bet ilgums tam, lai tas notiktu, lai pilsētā mēs to pamanītu, ir ļoti liels," vērtēja Saulītis.
Kā piemēru viņš minēja projektu par "Preses namu" Rīgas centra tuvumā, no kura daļa jau ir būvniecības stadijā, bet daļa vēl tiek projektēta – tā aizmetņi sākās jau 2006. gadā. Kopš tā laika jau daudz kas ir mainījies. Līdzīgi ir ar daudziem citiem projektiem, kas ilgst gadu desmitiem.
"Pilsēta ļoti labi ir pastrādājusi, manuprāt, pēdējos gados, veidojot dienestus un diskusijas. Mēs to visu neredzam uzreiz, bet pēdējā gadā ļoti daudz visādas labas lietas var redzēt. Redzam arī, ka stacijas zona mainīsies šobrīd, tāpat kā krastmalas un publiskās ārtelpas. Tas notiek ilgāk, mēs nevaram to kā modi ieraudzīt, ka zaļš šobrīd ir modē, un visi sāk ģērbties zaļā, jo tas ir lēns process, tajā iesaistīts ļoti daudz spēlētāju. Tas viss ir jāuzprojektē, jāuzbūvē, tur ir ļoti daudz, ko darīt, bet mēs sākam lēnām ieraudzīt to šobrīd," vērtēja Saulītis.
Arhitekts un antropologs Matīss Šteinerts pauda, ka viena no lielākajām Rīgas un citu lielo pilsētu problēmām ir suburbanizācija, jo cilvēki, kas nedzīvo centrā, bet pilsētas nomalē, ir vairāk ieinteresēti autoceļu un satiksmes attīstībā, kamēr centra iedzīvotāji vēlas saglabāt zaļās zonas un apdzīvojamu vidi, būvēt veloceliņus un plašāku sabiedriskā transporta tīklu.
"Bija ļoti brīnišķīga atziņa, ka nākotnes ēkas vajadzētu būvēt uz bijušo ēku pamatiem. Līdzīgi mēs varam skatīties arī uz pilsētu, ka mēs to pilsētu būvējam nevis plašāku un lielāku, ar plašākiem ceļiem un lielāku sasniedzamību, bet pārbūvējam esošo infrastruktūru. Latvijā mēs neesam līdz galam novērtējuši pagātnes kļūdas ar suburbanizāciju, ko esam pieļāvuši piepilsētu attīstībā. Tas, ka Rīgas iedzīvotāji aug piepilsētās un centrā to skaits samazinās, tā ir ļoti klasiska pilsētu plānošanas kļūda jau kopš Otrā pasaules kara visur Eiropā, kurai mēs ejam cauri tikai tagad," viņš skaidroja.
