Svētku kulminācija - Kukeru parāde – ir visai iespaidīgs skats. Dūdu un zvanu skaņu pavadībā ielās un laukumos var sastapt kostīmos tērptos karnevāla dalībniekus. Skatītāju ir daudz, un troksnis ir liels. Pēdējā starptautiskajā “Survas” festivālā Pernikā, kas ir viens no lielākajiem, divu dienu laikā kostīmu parādē piedalījās vairāki tūkstoši kukeru, tai skaitā viesu grupas no trim kontinentiem.
Kukeru tradīcijas sniedzas tālā pagātnē, laikā, kad Balkānus apdzīvoja trāķu ciltis, un daudzi etnogrāfi tās saista ar senajiem Dionīsija svētkiem. Ne velti ir rajoni, īpaši Austrumbulgārijā, kur kukeru saieti notiek vēlāk – februāra beigās vai pat martā, kas sakrīt ar jaunā zemkopības gada sākumu.
Maskarāde simbolizē mūžīgo saikni starp cilvēku un dabu. Tiek uzskatīts, ka kukeru palēcieni nodrošinās raženu labību, kūleņi palīdzēs uzlādēties ar zemes spēku, bet muzikālajam pavadījumam jāsasniedz maksimālie decibeli, lai tiktu aizbaidīta visa gada laikā uzkrātā negatīvā enerģija.
Dažādos novados kostīmu tradīcijas ir visai atšķirīgas. Vieni no visefektīgākajiem ir tā sauktie “babugeri” – tos izstrādā no garspalvainām kazu ādām, ko papildina gandrīz metru augstas tādas pat ādas cepures. Visgrūtāk esot atrast skaistu, kvalitatīvu ādu, bet vienam tērpam nepieciešamas septiņas vai pat astoņas. Gatava kostīma cena svārstās no 1500 līdz pat 15 000 eiro. Protams, tādus izdevumus ne katrs var atļauties, tāpēc nereti tērpus izīrē, bet svētku starplaikā rūpīgi glabā un sargā no kodēm.
Neatņemama kukeru gājiena sastāvdaļa ir dažāda lieluma un formas vara zvani, pie tam grupas vadītājam to ir visvairāk un vislielākie. Kopējais zvanu svars sasniedz 50 un pat vairāk kilogramu, un nereti pēc stundām ilgas lēkāšanas entuziastiem rokas un kājas ir vienos zilumos.
Otrs obligāts elements ir maska – kā citādības, atbrīvotības zīme. Tā ļauj atvērt visu veidu iekavas – sociālās, dzimuma, vecuma vai rases – un būt tādam, kāds vēl nekad neesi bijis.
Tautas filozofija uzskata, ka tikai maskētais cilvēks var būt starpnieks starp šo sauli un aizsauli.
Maskai ir jābūt pēc iespējas briesmīgākai, lai aizbiedētu ļaunos garus. To izgatavo no rupja audekla vai apstrādātas ādas, ko izrotā ar dažādu krāsu dziju, raibām lentēm, putnu spalvām un stikla krellītēm. Pamatnei izmanto koka konstrukciju, vai dzīvnieku galvaskausu, bieži ar visiem ragiem. Nereti maska sver tikpat, cik pats tās nēsātājs.
Ir rajoni, kur maskas pagatavo arī no izdobta ķirbja, kas atgādina Helovīna atribūtus.
Parādes laikā speciāla žūrija novērtē interesantākos kostīmus, un izvēlas uzvarētāju.
Tradīcija nevar izdzīvot, ja tā neattīstās. Pēdējos gados nereti starp autentiskajiem kukeriem var ieraudzīt pavisam mūsdienīgus karnevāla tēlus – varoņus no populārām filmām vai komiksiem. Mainās arī prasības pret dalībnieku dzimumu - ja savā laikā kukeri varēja būt tikai vīrieši, pie tam neprecēti, tad šodien maskas un smagos zvanus godam nēsā arī maigā dzimuma pārstāves.
Kukeru karnevāli ir vieni no vērienīgākajiem Eiropā, un visai nopietni kandidāti uz iekļaušanu UNESCO nemateriālās kultūras mantojumā.