Emocionālā inteliģence ir visai izplatīts termins, runājot par cilvēku spēju izprast savas emocijas un prast nosaukt tās vārdos, taču psihloģijā šis termins ietver ko vairāk.
"Šķiet, ka tas, ko cilvēki parasti vispirms saista ar šo terminu, ir tikai viena no komponentēm, kas ir mācēt nosaukt emociju. Jā, tā ir daļa no emocionālās inteliģences, bet tā ir tikai viena no komponentēm. Otra komponente būtu atpazīt emociju sevī tajā brīdī, kad tā ir, spēt to nokomunicēt ar otru cilvēku, ielikt vārdos to izjūtu.
Nepietiek, ka es pasaku "riebums vai dusmas", emocijām ir jāiedod konteksts. Tāpat tur nāk klāt arī empātija un tas, ka mēs tās emocijas spējam atpazīt arī otrā cilvēkā, ka mēs varam tās sajust, bet nepārņemt," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Diemžēl emocionālo inteliģenci visi cilvēki neapgūst vienādi un ir cilvēki, kam emocionālās inteliģences trūkums traucē ikdienas dzīvē – gan veidojot attiecības ar apkārtējiem, gan esot vienatnē.
"Nav jomu, kur tas neizpaustos. Pat, es nezinu, datorgrafikā, kaut kādā abstraktā informācijas tehnoloģiju darbā tāpat būs nepieciešama emocionālā inteliģence, jo tu tāpat vari būt frustrēts, ka tev kaut kāds kods metas ārā, bet tu nevari atrast kļūdu. Tad ir labāk, ja tu sajūti to frustrāciju, tu to atpazīsti, nevis somatizē viņu," norādīja Pūliņš-Cinis.
Cilvēks, kas neatpazīst savas un citu emocijas, bieži vien tās neprot arī pareizi izrādīt apkārtējiem, līdz ar to pieaug agresija, dusmas un sajūta, ka neviens mani nesaprot. Tas savukārt veicina mobingu un vardarbību, sevišķi skolās un jauniešu starpā, kuri varbūt savas emocijas vēl nav iemācījušies līdz galam arī kontrolēt.
"Skolas ir vide, kura var palīdzēt cilvēkam virzīties vai nu emocionālās inteliģences virzienā, vai arī tieši otrādi – vēl vairāk viņu iedzīt tajā, ka viņš nedomā par sajūtām, tās neatpazīst, ir vēl lielāks fokuss uz domām, fiziskajām sajūtām, nevis emocijām.
Skola plašā veidā to var gan veicināt, gan kavēt. Tur lomu spēlē gan skolotāji, gan vienaudži. Es teiktu, ka skola ir laba vieta, kura var pakoriģēt to, ko vecāki nav izdarījuši," vērtēja psihoterapeits, norādot, ka emocionālās inteliģences attīstība sākas jau kopš piedzimšanas brīža, no pirmajiem pieskārieniem un mammas acu skatieniem.
"Ja bērns ir distresā, viņam vēl specifisku emociju nevar nodiferencēt, ir distress, vienalga, vai ir auksts, vai ir sačurāts pampers, vai gribas ēst. Ja māte vai tēvs uz to reaģē, tad bērns sajūt, ka viņa vecāks ar viņa izjūtu ir uz viena viļņa, un viņš pieņem, ka emocija ir daļa no komunikācijas, ka emocijai ir funkcija, ir jēga – es ar emociju, atpazīstot to sevī un nokomunicējot, varu panākt rezultātu," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Pakāpeniski bērns sāk just arvien vairāk emociju un ar vecāku palīdzību mācās tās pareizi atpazīt un izrādīt – vai tās ir skumjas, jo kāda nav blakus, vai varbūt tās ir dusmas, tāpēc ka tukšs vēders. Tāpat bērns vēro vecāku emocijas un notiek process, ko sauc par spoguļošanos, kam ir ārkārtīgi liela nozīme, kad bērns saredz otrā cilvēkā to, ko viņš pats jūt, un mācās empātiju.
Ar laiku bērna emocijas no viegli nošķiramām – labs un slikts – kļūst komplicētākas. Skolas gados, iegūstot draugus, nokļūstot dažādās situācijās un veidojot attiecības, cilvēks iemācās, ka emocijas var būt pretrunīgas. Pieaugot katram nākas piedzīvot arī tādas emocijas, ar kurām ir grūti tikt galā, sevišķi, ja trūcis kāda no emocionālās inteliģences attīstības posmiem. Tad bieži tiek meklēta dažādu vielu palīdzība, kas ilgtermiņā noved pie atkarībām un veselības problēmām.
"Ja cilvēkam tiešām nav emocionālās kapacitātes tikt galā ar emociju, tad viņš vai nu to nodzer, vai kaut ko lieto un to emociju apdullina, vai tieši otrādi – rada kaut kādu mākslīgu sajūtu, bet tur ir problēma, ka tas pāriet.
Teiksim, tas apdullina, varbūt nedaudz iedod prieku, bet nākamajā rītā tu jūties vēl sliktāk. Tas tiešām neko neatrisina un kaut kādā ziņā pat veicina automātisko domāšanas mehānismu, ka – re, es jūtos slikti, iedzeršu aliņu vakarā un paliks nedaudz labāk. Tad vienā brīdī papildus psiholoģiskajai tendencei veidojas ķīmiska atkarība," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Emocionālo inteliģenci var trenēt, ja blakus ir kāds labs sabiedrotais, uzticības persona, kas ir emocionāli inteliģentāka un pavelk otru līdzi. Protams, palīdzēt var arī psihoterapija vai kādi pašpalīdzības rīki, kas veicina domāt par savām sajūtām.
