Attiecībām ar apkārtējiem ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē. Ja kaut kas to veidošanā ilgstoši neizdodas, cilvēki bieži saskaras ar vientulību, kas var novest pie trauksmes, skumjām un pat depresijas.
"Vientulība nogalina. Nav visiem cilvēkiem vienāda vajadzība būt citos cilvēkos vai citu cilvēku vidū, bet nogalina toksiska vientulība - tāda, kur cilvēks ir vientuļāks, nekā viņš vēlētos būt. Ja cilvēks ir mierā ar to, cik daudz cilvēku viņam ir apkārt, tad viss ir kārtībā, bet, ja viņam nav tas patīkami, tad viņam tāda vientulība ir saindējoša," skaidroja Orupe.
Sociālās saiknes paildzina dzīvi
Speciāliste norādīja, ka populārais teiciens – "mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni" – nav gluži pareizs, ņemot vērā, ka piedzimstot mazulis ir kopā ar mammu, un normālos apstākļos viņu sagaida pasaulē arī ārstniecības personas. Jau tajā brīdī sāk veidoties pirmās attiecības ar apkārtējiem, un šī saikne ar citiem ir nepieciešama visa mūža garumā.
"Attiecības un sociālās saiknes liek mums justies laimīgiem un veseliem, un tas paildzina dzīvildzi. Attiecību kvalitāte, nevis draugu skaits, nevis ģimenes locekļu skaits, bet tuvo attiecību kvalitāte ir tā, kas ir saistīta ar laimi, apmierinātību un arī ar veselības rādītājiem," uzsvēra Orupe.
Savukārt tas, vai attiecības dzīves gaitā ar apkārtējiem veidojas vieglas un dabiskas, ļoti atkarīgs tieši no bērnības pieredzes.
"Mūsdienās arvien vairāk sāk runāt par piesaisti un piesaistes traumām, un man gribas teikt, ka tas no psiholoģiskās puses ir pats nozīmīgākais – vai bērnam ir, pie kā droši piesaistīties, vai viņš jūtas mīlēts, pieņemts, vajadzīgs, vai viņš drīkst būt autentisks, izpausties tā, kā viņš to vēlas. Atkarībā no tā, kā viņš šo pasauli piedzīvo, viņš sāk veidoties, sāk veidoties visas personības lietas, visas pārliecības par to, kāda ir pasaule, kāds esmu es, kādi ir citi cilvēki. Attiecīgi sāk veidoties arī dažādi uzvedības modeļi. Tas, ko mēs iemācamies bērnībā, nostiprinās smadzenēs, un tā mēs visu dzīvi ļoti bieži nēsājam līdzi šos modeļus," skaidroja Ourpe.
Cilvēkam ir tendence veidot attiecību pārus
Psihoterapijas speciāliste atzina, ka pieaugušā vecumā lielākoties šie uzvedības modeļi netiek pārskatīti vai analizēti, līdz ar to turpina ietekmēt attiecību veidošanu. Līdzīgi tas notiek arī ar fundamentālām pārliecībām par sevi.
"Protams, ka mēs tās pārliecības varam iegūt arī vēlāk dzīvē, tomēr visbiežāk tad, kad mēs augam, mēs par sevi veidojam attiecību pārus. Pieņemot, ka mums visiem dzīvē nav tikai leiputrija un tikai pozitīvi notikumi, ka mums tomēr tā pieredze ir puslīdz dažāda, mēs sākam veidot par sevi tādus pamata pārliecību pārus, piemēram, es esmu labs, un es esmu slikts, vai es esmu gudrs, un es esmu muļķis. Attiecībā no tā, kādas pieredzes mums ir vairāk, tad arī izriet - kuru vilku barosi, tas būs resnāks. Ja biežāk mums saka – vai, kāds tu esi smukiņš, gudrs, kā tev viss labi sanāk, tad mēs arī nostiprinām sevī šo pārliecību, ka vispār es esmu gudrs un foršs, bet dažkārt gadās kļūdīties," Orupe skaidroja.
Vai arī tieši otrādi – ja bērnībā pietiekami bieži no dažādām pusēm dzirdam "tu jau neesi nekāds matemātiķis, tev vienmēr bijusi grūta galva", mēs sevī nostiprinām pārliecību, ka mums nekas nesanāk, ka mēs neesam pietiekami gudri, norādīja speciāliste.
"Ar šādu pārliecību ir ļoti grūti dzīvot, tā ir ļoti sāpīga, un mēs sākam domāt, kā pret to aizsargāties – mēs cīnāmies, padodamies vai bēgam no tās. Tad gan šī pārliecība, gan tas, kā mēs aizsargājamies pret to, sargājot sevi no sāpēm, visticamāk, tiek nests tālāk dzīvē," atzina Orupe.
Turklāt šīs pamata pārliecības, ko veidojam bērnībā, ietekmē to, kā vēlāk veidojam attiecības ar apkārtējiem.
Bērnības pārdzīvojumus jāprot izanalizēt
Ja cilvēks "neapstājas" un apzināti nesāk par to domāt, tas rada arvien jaunas problēmas un izaicinājumus. Bieži tas noved pie tā, ka cilvēkam neveidojas tuvas saites ar draugiem vai ģimenes locekļiem.
"Tā var būt. Ja tā bērnības pieredze tomēr ir vairāk negatīva, kā pozitīva, teiksim, kaut vai skolā ir bijušas visādas apsmiešanas, atraidīšanas un vēl kaut kas, ne tikai mājās, tad var tā būt, jo tad, kā jau es teicu, cilvēkam veidojas pārliecības gan par sevi, gan par pasauli, gan citiem. Ja, piemēram, izveidojas cilvēkam pārliecība, ka citiem nevar uzticēties, tad viņš ar šādu neapzinātu karodziņu iet visās attiecībās, un viņš nelaiž sev nevienu klāt, pats to nemaz nesaprotot," atzina psihoterapijas speciāliste.
Pārdzīvojumus, ko piedzīvojam bērnībā, ir jāprot izprast un izanalizēt. Jūtas, kas rada sāpes, jāmēģina izrunāt un atrisināt. Protams, tas ir ļoti grūti, jo emocijas – gan jaukas, gan sāpīgas – ir daļa no mums, tās ietekmē gan lēmumu pieņemšanu, gan mūsu uzvedību konkrētās situācijās.
"Kamēr viss tas fons netiek nomierināts, nebūs nekādu veselīgu un līdzsvarotu sarunu. Tas nav kaut kas tāds, ko mēs varam racionāli kontrolēt," atzina Orupe.
