Vai tu atceries visgrūtāko brīdi savā atveseļošanās procesā?
Es teiktu, ka tas bija pirms otrās ārstēšanās sākuma, jo tajā brīdī es jau zināju, uz ko atkal eju. Ja pirmajā reizē tā tiešām bija neziņa. Ārsti saka, – tu ārstēsies, un tad tu ej tam visam pirmo reizi cauri, bet pirms otrās reizes jau apzinies, kas notiks, kā tas būs. Tā ir arī neliela cerības zaudēšana, jo liekas, vai tiešām tam atkal ir jāiet cauri un vai to vispār vajag.
Vai tu tajā brīdī, ko tikko aprakstīji kā visgrūtāko, juties spēcīga vai vāja?
Pirmais, kas pārņem, ir vājums, jo jūties vājš pret slimību. Bet īsti laika vājumam nav, jo ir jāsaņemas un jāiet tālāk. It īpaši manā vecumā, kad tās nav dzīves beigas un viss vēl ir priekšā.
Ko darīt, kad nav gribasspēka, jo ir tādi stāvokļi un, es domāju, tu arī droši vien tādus pazīsti savā dzīvē, kad tev vairs nav pat spēka gribēt?
Ir jāļauj sev atpūsties, sakārtot domas. Man palīdz, ka es savus mērķus vai kaut kādas vīzijas pierakstu. Tajās dienās, kad tiešām neko negribas, es arī sev atļauju negribēt, tiešām neko nedarīt. Pavadot vienu dienu atpūtā pie televizora vai jebkur citur, tu sapratīsi, ka ilgi jau tā nevar un kaut kādā brīdī ir jāatgriežas pie ikdienas, un mērķi un gribasspēks lēnām atnāk atpakaļ.
Tu teici, ka tev palīdz pierakstīt. Vai ir vēl kaut kas, ko tu izmanto, lai stiprinātu savu gribasspēku?
Man ļoti patīk atrasties dabā, es sajūtu dabas spēku, tas tiešām var uzlādēt baterijas, un tas palīdz. Man palīdz arī izšūšana, jo tajā brīdī es pilnībā ne par ko citu nedomāju, kā tikai to vienu darbu, ko esmu uzņēmusies. Tas man palīdz atbrīvot prātu, un tajā brīdī, kad es ne par ko nedomāju, domas pašas kaut kā nemanot sakārtojas un gribasspēks atgriežas, jo tad ir taustāms rezultāts. Tu redzi, ka darbs ir padarīts un ka vari arī daudz ko citu paveikt.
Tu stāsti par to, kā ir būt spēcīgai, kā rast spēku, kas ir spēks. Bet kā ir – būt vājai?
Tas noteikti nav tik viegli, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas neizrāda savu vājumu. Man ir grūti lūgt kādam palīdzību. Man vienmēr ir bijis izaicinājums pateikt, ka man kaut kas nesanāk un ka man vajag kādu, kas man palīdzēs. Bet tieši caur onkoloģijas stāstu es esmu iemācījusies, ka arī stipriem cilvēkiem ir jāmāk lūgt un ir jāizrāda kaut kāds savs vājums. Citādi apkārtējie neredzēs un nejutīs to, ka viņi ir vajadzīgi, jo tu esi tik pašpietiekams, – tad kam tev apkārtējos? Vājuma brīdī tieši apkārtējie ir tie, kas palīdz.
Tā ir prasme, manuprāt, ko mēs esam aizmirsuši nedaudz, jo mēs varam daudz ko izdarīt paši, mēs varam ar visādām ierīcēm palīdzēt, ir visādi pakalpojumi, kas var kaut ko izdarīt. Es varu par to samaksāt, bet tā vairs nav vienkārši lūgšana. Kas bija tas, kas tev uztaisīja to klikšķi, ka – viss, man ir jālūdz palīdzība?
Tas noteikti bija brīdis, kad es sapratu, ka viena es tam neiziešu cauri un cik liels spēks ir ģimene. Viens nekad nav cīnītājs. Tas ļoti palīdz, arī saņemties patiesībā, jo ģimenes dēļ ikviens no mums būtu gatavs darīt daudz, un, ja tu jūti atbalstu blakus, tad gribas palūgt vairāk, piemēram, samīļot mani vai jebko citu. No fiziskā viedokļa tas bija brīdis, kad man tika veikta operācija un es nespēju pati neko izdarīt.
Parasti es visu esmu darījusi pati, bet tajā brīdī tu saproti, ka īsti nevari pacelt roku, tad ir jāiet un jālūdz, piemēram, palīdzēt uzvilkt kreklu vai jebko citu. Ir jāpārkāpj sev pāri un jāsaprot, ka apkārtējie grib tikai to labāko.
Kā tev liekas, vai ir kaut kādas reizes, kad par daudz spēka nodara pāri?
Jā, jo tā ir cenšanās vienmēr visu darīt pašam un reizēm par daudz sevi kritizēt. Es neteiktu, ka tas var nodarīt pāri, bet tas iespaido pašsajūtu un ikdienu, jo vienmēr viss ir jādara uz maksimumu, vienmēr gribas būt stiprākajam un neizrādīt, ka reizēm ir grūti. Jā, es teiktu, ka tas nedara gluži pāri, bet tas ietekmē ikdienu.
Vai tas nozīmē, ka spēku vajadzētu kaut kā kontrolēt?
Noteikti. Es pieļauju, ka ir jāzina, cik daudz un kādās situācijās to izmantot efektīvāk, jo tikai ar spēku tālu netiks. Protams, ir labi, ja cilvēka raksturā ir spēks un viņš ir spējīgs uz visu, bet kaut kādā brīdī vairāk jāatslābst un jāizrāda tas, ka arī spēcīgie var būt vāji.
Kāda, tavuprāt, būtu efektīva spēka kontrole, izmantošana ikdienā?
Vairāk fokusēties uz lietām, kurās vajadzīgs rakstura spēks, un atslābt, kur tas tik ļoti nav nepieciešams.
Reizēm aiz spēka var paslēpt daudz emociju, tāpēc izrādīt vairāk to, kā patiesi jūtas. Saprast, kuros brīžos tas ir vajadzīgs un kuros spēku nedaudz piezemēt.
Kuri ir tie brīži, kuros spēks ir vajadzīgs, un kuri ir tie brīži, kad to piezemēt?
Noteikti tas būtu laiks ar ģimeni, kad spēku palaist vaļā, jo tajā brīdī ir vajadzīgas īstas emocijas. Reizēm vajadzīgs arī vājums, lai spētu pateikt, kā patiešām otrs jūtas. Tas, kur sevi vairāk savākt, ir kaut kāds darbs, piemēram, studiju darbi, kad, lai cik ļoti negribētos, sevi ir jāpārvar, jāmotivē un jāiet uz priekšu.
Man ļoti patika tas, ko tu iepriekš teici, ka ļoti daudz emociju ir iespējams noslēpt aiz spēka. Vai tu vari nedaudz šo paturpināt? Ko mēs varam noslēpt aiz spēka? Un vai tas spēks, aiz kura mēs slēpjam, ir īsts?
Aiz spēka var noslēpt jebkuru emociju, bet pārsvarā bailes, neziņu, jo no ārpuses tā čaula ir stipra un spēcīga, un izskatās, ka viss ir kārtībā, bet iekšēji cilvēks var būt pat ļoti izmisis, nezināt, kas notiks, kā būs, un tās ir lielas bailes, bet ārēji to nekad neviens nepateiks.
Vai tas spēks, aiz kura mēs slēpjamies, ir īsts spēks, jo tu teici, ka tās ir tās reizes, kad ir vajadzīgs vājums, lai pateiktu, kā patiešām es jūtos. Bet vai nav tā, ka ir otrādi? Ka varbūt vājums ir slēpties aiz mākslīga spēka, ka es ārēji esmu spēcīgs, un īstais spēks ir aiziet pie kāda un padalīties savā vājumā?
Ja agrāk es teiktu, ka tas ir spēks, ka tu vari neizrādīt to, kā tu jūties, tad pēc visa tā, kam iets cauri, es noteikti varu teikt, ka tas nav vājums, iet pie kāda un pastāstīt, kā patiešām ir, jo bieži vien daudz lielāku spēku prasa pateikt, ka ir grūti.
