Arī audžumamma Anita Medne stāsta, cik būtisks bija sociālā dienesta iedrošinājums. Vecāki vispirms izgāja audžuģimeņu kursus, brauca uz Valmieru likt eksāmenus, pirms Ziemassvētkiem nolika eksāmenus, tagad audžuģimenes statuss Medņiem ir septiņus gadus.
"Piedāvāja zīdaini. Dāvim bija 9 dienas. Evai bija gads un 4 mēneši, kad pie mums nonāca. Viņa bija ļoti smagā stāvoklī, es pat nobijos, kādā stāvoklī mēs viņu saņēmām. Ilgi bija par veselību jācīnās. Es pat brīnījos, kā viņa kājiņām iet. Cik viņa bija tālu novārdzināta. Bet acīmredzot - stipra meitene," par bērniem stāsta Anita. "Pēkšņi uzradās radinieki pēc gada. Viņi tur ātri, ātri bija visu nokārtojuši papīrus, burtiski trīs četru dienu laikā, paņēma kā aizbildņi viņu, bet trešajā dienā bija zvans – bērns neēdot, bērns neguļot, raudot, ka gribot mājās, un tā viņi ceturtajā dienā atveda atpakaļ," vienu no situācijām atklāj audžumamma.
"It kā vēl nebijām nobrieduši par adopciju, bet momentā, kad mums viņu atveda atpakaļ un mēs redzējām, cik ļoti mēs viņai esam vajadzīgi, ka mums viņas tās dienas pietrūka, un cik viņa ļoti mūs samīlēja, - tad mēs nolēmām, lai jau ir Dāvim māsa. Viņa tajā momentā, kad viņu izcēla no mašīnas, mani tā apķēra ap kaklu... tik šausmīgi mani spieda un mani neatlaida, kamēr viņi aizbrauca prom... Tikai tad viņa mani atlaida," tā Anita.
