Vērojot savu četrotni un pašas jaunāko meitiņu Elzu, darbojamies ap Ziemassvētku apsveikumiem, Sintija atceras - šis ir laiks, kad pirms diviem gadiem nācās nolemts savā ģimenē pieņemt mazo Jānīti, Līgu, Signi un Brendonu Lī. Pašiem jau bijusi pieredze viena audžubērniņa aprūpēšanā, bet uzņemt četrus - tas ir bijis liels izaicinājums.
„Ir tāda sajūta, ka gribas savai dzīvei to pievienoto vērtību. Un tas ir tas, ko tu saproti, ka tas, ko tu dari, tam ir mūžības vērtība,” saka Sintija.
Bašķeri neslēpj, ka viņi ir vecāki uz pilnu slodzi - 24 stundas diennaktī. Viņu ikdiena sākas jau piecos no rīta, kad vēl pirms mazo celšanās ir vienīgais laiks, ko var mazliet atlicināt sev, pirms sākas rosība un kņada visas dienas garumā.
Sintija uzskata, ka ne katrs var kļūt par audžuvecākiem. Tas nav viegli. Bez iekšēja aicinājuma un pārliecības, svarīgs ir arī valsts un pašvaldības atbalsts, kas šobrīd diemžēl ir vairāk vārdos nekā darbos. Bašķeri ir pateicīgi visiem labajiem cilvēkiem, kas viņus atbalstījuši.
Sintija teic, ka saskārusies ar patiesu labestību, sirsnību un atbalstu: „Atceros, ka tad, kad atvedām bērnus mājās, pat nebija ne tās četras gultiņas, ne viss, kas tur būtu vajadzīgs. Mums tā visa nebija. Bet diezgan ātrā laikā mums viens piezvana un atved, otrs. Un es sapratu, cik apkārt mums dzīvo brīnišķīgi cilvēki!”
Ziemsvētku vakarā Bašķeru kuplā saime novēl siltumu un Dieva mieru ikvienā sirdī. „Pēc garās darbadienas, kas skolā nav viegla, bet tad kad mēs visi kopā kaut ko vai padziedam, vai paspēlējam, vai tāpat televīzijā kaut ko paskatāmies, visi tādā mierā, tas ir visbrīnišķīgākais,” saka Sintija.
