"Es noteikti saprotu to, kā ir būt vienam slimnīcā. Negribas to atzīt, bet reizēm šķiet, ka svarīgāk ir, kā jūtas citi, nevis es pati. Esot slimnīcā, ir jāsaprot, ka ārpusē visai ģimenei un draugiem dzīve turpinās, bet man tajā brīdī ir jābūt slimnīcā," atzina Krista.
Viss sākās ar spēcīgu klepu, tādēļ Kristas vecāki 17 gadus vecajai jaunietei norādīja, ka jāiet pie ārsta. Bažas radīja, ka aizsmakums un klepus lēkmes rodas tieši pie fiziskas slodzes – Krista tolaik dejoja tautas dejas.
"Mēs aizgājām pie ģimenes ārsta, kas mani nosūtīja pie alergologa ar aizdomām par astmu. Tiku līdz alergologam, kas man izrakstīja inhalatoru. Sākumā tas palīdzēja, bet pēc tam palika arvien sliktāk, – lietojot inhalatoru, es sāku klepot vairāk, vēl vairāk žņaudzās ciet kakls," stāstīja jauniete.
Ģimenes ārsts izrakstījis vēl stiprāku inhalatoru, bet arī tas nav līdzējis. Kristas vecāki nolēma, ka jādodas uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kurā pēc dienu gariem izmeklējumiem meitenes krūškurvī tika konstatēts audzējs. Tālāk sekoja mēnesis slimnīcā, biopsija, diagnozes un vēža stadijas precizēšana, tad ārstēšanās Bērnu slimnīcas 10. nodaļā, ķīmijterapija un pēc tam arī staru terapija.
"Sākoties ārstēšanai, tas viss palika reāls. Iestājās bailes par to, kas vispār būs. Tad es laikam arī apzinājos to, ka man izkritīs mati, ka to vispār nebūs. Pārsvarā tās bija bailes un neziņa," Krista atminējās.
Paralēli gadu ilgajam ķīmijterapijas kursam jauniete vasarā pabeidza 11. klasi, lai nav jāpaliek skolā par gadu ilgāk. Tad ārsti paziņoja, ka vēzis ir remisijā. Taču nākamā lielā pārbaude pirms 12. klases eksāmeniem nāca ar skaudru vēsti. Savu izlaidumu viņa sagaidīja, zinot, ka vēzis ir atgriezies.
"Manas emocijas un reakcija tajā brīdī bija, es pat teiktu, īsti nekāda, jo es nezināju, ar ko ir jārēķinās, kas mani vispār sagaida. Es sapratu, ka tas nebūs viegli. Pēc 12. klases izlaiduma man bija atkal jādodas uz slimnīcu – nu jau Latvijas Onkoloģijas centru," stāstīja Krista.
Šobrīd ir pagājuši trīs gadi, kopš vēzis Kristai atrodas remisijas stadijā. Uz pārbaudēm un analīzēm viņai jādodas reizi pusgadā, pārējā laikā viņa ir atsākusi dejot tautas dejas, studē psiholoģiju un, kā pati saka, bauda dzīvi. Viņas mērķis dzīvē ir palīdzēt citiem. Kā topošā psiholoģe viņa vēlas strādāt tieši ar onkoloģijas pacientiem.
"Jā, es joprojām katru dienu par to piedomāju, ka jebkurā brīdī es varu atkal saslimt, bet es cenšos neielaist sevī tās bailes, jo, ja es visu laiku baidīšos par to, ka saslimšu, nevarēšu izbaudīt dzīvi," norādīja Krista.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
