ĪSUMĀ:

• Sākotnēji no armijas puses bija dažādi apgrūtinājumi mobilā zobārstniecības kabineta pakalpojumiem.
• Taču nu jau šī palīdzība tiek novērtēta, arī pati armija sāk šādu pakalpojumu attīstīt.
• Militārā stomatoloģija atšķiras ar attieksmi – jāstrādā ātri, nav tiesību kļūdīties, lai nebūtu komplikāciju.
• "Zubaistera" komanda strādā pat dažu kilometru attālumā no frontes nulles līnijas. 
• Mobilajā kabinetā ir modernākās tehnoloģijas, tiek sniegti visi nepieciešami pakalpojumi.
• Nav tā, ka zobus tikai izrauj, lai nesāpētu; glābj visu, kas glābjams.
• Darbs ir fiziski grūts, bet emocionālais gandarījums to atsver – karavīri ir ļoti pateicīgi.
• Neatkarīgi no tā, cik karavīri ir drosmīgi kaujas laukā, no zobārsta gan viņi baidoties.
• Frontē ir nogurums, bet nav citu domu kā par uzvaru. Tas Ukrainas armijā ir vispārizplatīts noskaņojums.

Ārsts stomatologs, ķirurgs un ortopēds Sergejs Bass ar militāro zobārstniecību ir saistīts jau visai sen, jo pēc 2014. gada, kad sākās pirmā Krievijas ekspansija Ukrainā, ukraiņu zobārsti 26 kilometru attālumā no Doņeckas Ukrainas pārvaldītajā teritorijā izveidoja brīvprātīgo organizāciju "TryZub Dental".

Realitātē tas bija namiņš, kurā zobārsti no visas valsts saveda nepieciešamās iekārtas, un nedēļu ilgās maiņās ārstēja karavīrus, kuri dienēja pretterorisma operācijas zonā. Sergejs tur bija vairākas reizes. Taču pēc 2022. gada 24. februāra, kad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā, bija jau skaidrs, ka karavīriem zobu problēmas nekur nav pazudušas, tieši otrādi – kļuvušas lielākas. 

Dīvs Reiznieks: Jūs esat pieredzējis zobārsts no Odesas, kurš izveidojis zobārstniecības klīniku uz riteņiem. Kā tas sākās?

Sergejs Bass: Pirms pusotra gada, pagājušā gada vasaras sākumā, es un kolēģi no manis izveidotās klīnikās "Profident Dreamhouse", kā arī partneri, ar kuriem kopā esam izveidojuši "Profident Junior", izlēmām, ka vēlamies kaut kā palīdzēt mūsu militārpersonām, jo vajadzība ir milzīga. Diemžēl, ir daudz karavīru ar spēcīgām zobu sāpēm, jo temps, kādā norisinājās mobilizācija, neļāva viņiem savest kārtībā mutes veselību. 

Tobrīd Hersona vēl bija okupēta, sākumā mēģinājām braukt kaut kur tuvāk – vispirms uz Očakovu (140 km no Odesas), Mikolajivu (130 km no Odesas), bet tur saskārāmies ar lielām grūtībām atrast vietu, kur pieņemt pacientus. Un pat tad, kad kaut ko atradām, aprīkojums bija ļoti novecojis, tādēļ nodrošināt mūsdienīgus stomatoloģijas pakalpojumus, kā vēlējāmies, bija ārkārtīgi sarežģīti.

Tad arī kļuva skaidrs, ka mums ir vajadzīgs savs mobilais zobārstniecības kabinets. Šīs idejas realizācijā mums palīdzēja gan armija, gan arī cilvēki, kuri bija palīdzējuši jau iepriekš.  Un tā realizējās projekts, kam devām nosaukumu "Zubaisters".

Kāpēc šāds nosaukums?

Tas ir atsevišķs stāsts. Ukraiņu mitoloģijā ir tāds gars, kuru sauc Čugaisters (aut.piez. – Čugaisters Ukrainas Karpatu reģiona mitoloģijā zināms kā mežu aizbildnības gars). Viņš ir viens no nedaudzajiem labajiem gariem – aizsargāja cilvēkus, palīdzēja tiem. Nedaudz paspēlējoties ar viņa vārdu un pievelkot klāt "zobus" (zobi – Зуби, ukraiņu valodā), sanāca "Zubaister" – ukraiņu gars, kurš palīdz labot Ukrainas karavīru zobus.

Tā pirms gada, nu jau sanāk, ka nedaudz vairāk, mēs pabeidzām pirmo "Zubaisteru" – mūsu pirmo mobilo stomatoloģijas kabinetu, kurā pēc brīvprātības principa strādā zobārsti, protams, bez atlīdzības. Tobrīd tieši tika atbrīvota Hersona. Hersonas apgabalā bija milzīgs daudzums mūsu karavīru. Tās ir vietas, kur diemžēl vēl aizvien atlido daudz raķešu. Tur bija vajadzīga mūsu palīdzība. 

Sākām turp doties vienu, divas reizes nedēļā, biežāk – divas, un nodrošināt ārstēšanu uz vietas pie karavīriem. Nodrošinām stomatoloģijas pakalpojumus gandrīz pilnā apjomā: ārstējam, izraujam,  plombējam, atjaunojam. Mūsu mobilais kabinets pilnībā aprīkots ar modernām iekārtām – ir gan rentgena aparāts, gan datori ar ekrāniem, viss cits nepieciešamais. Mums ir arī savs ģenerators, tādēļ neesam atkarīgi no kāda.

Šis mobilais kabinets ir, nevis lai izrautu kādu sāpošu zobiņu, bet gan lai nodrošinātu pilnvērtīgu un mūsdienīgu stomatoloģisko palīdzību.

Mums palīdz Odesas apgabala lielie zemnieki, pateicoties kuriem pirms mēneša pabeidzām jau otro "Zubaisteru". Otra mašīna ir pilnībā gatava, varēsim savu darbu darīt vēl labāk. Plāns ir tāds, ka vienu mašīnu atstāsim tur, kur tas vajadzīgs, un tad tur kādu laiku pēc maiņu principa brauks ārsti un sniegs palīdzību trīs, četras, piecas dienas pēc kārtas. Bet otru auto izmantosim tāpat kā līdz šim – lai brauktu tieši tur, kur tas vajadzīgs, jo skaidrs, ka karavīru uzturēšanās vietas mainās – kāds atgriežas uz atjaunošanās, kāds dodas uz fronti. Tā kā esam mobili, varam braukt, kur vajadzīgs. Mēs sazināmies ar armiju, vienojamies par cilvēku skaitu, noskaidrojam koordinātes, kurp doties, braucam un ārstējam. 

Un ko armija dara šajā jomā? Kāpēc vajadzīgi tādi brīvprātīgie kā jūs?

Diemžēl vēl līdz nesen kaut kāda veida mobilās zobārstniecības armijā nebija vispār. Bija vien kaut kādi stomatologi, kuri bija stacionāros hospitāļos, kam nebija nekādas saistības ar frontes priekšējām līnijām. Kā varat iedomāties, iespēja, ka karadarbības apstākļos kareivi palaidīs braukt uz militāro hospitāli, kur viņam palīdzēs stomatologs, līdzinās nullei. Tādēļ nepieciešamība pēc mobiliem kabinetiem bija milzīga. Tikai šobrīd armijai parādās pārvietojami kabineti. 

Bet ir jau vēl brīvprātīgie. Piemēram, dienvidos pēc mums parādījās vēl viens mobilais stomatoloģijas punkts. Tādi ir arī Dņepropetrovskas, Harkivas, Zaporižjes reģionos. Mēs neesam vienīgie pa visu Ukrainu. Un tas ir lieliski – jo vairāk mūsu ir, jo vairāk cilvēku varam palīdzēt. Piemēram, nedaudz ilgāk kā gada laikā "Zubaisters" varējis pieņemt 1600 karavīru.

Cik aptuveni tas ir dienā?

Pieņemam 20–30 cilvēku dienā. Parasti izbraucam naktī, agri no rīta ierodamies konkrētajā vietā, strādājam, kamēr visi pierakstītie ir pieņemti. Vakarā vai naktī braucam mājās. 

Lai mēs saprastu kontekstu – 20–30 pacientu dienā vienam vai diviem ārstiem, piemēram, ja salīdzina ar darbu jūsu klīnikā, ir daudz?

Tas ir daudz, tiešām daudz. Šajos izbraucienos dodas pieredzējuši ārsti, kuri strādā ātri, precīzi un labi saprot, ka ne jau atpūsties mēs turp dodamies. 

Kāda ir jūsu komanda? Cik cilvēku parasti brauc, vai tie ir vieni un tie paši cilvēki?

Nē, viņi mainās. Bet tie visi ir mūsu klīniku "Profident Junior" un "Profident Dreamhouse" ārsti, palīgi. Parasti stūrē Aleksandrs Kosejs, kurš ir "Junior" klīniku tīkla līdzdibinātājs. Parasti šajos izbraukumos cenšamies braukt tā, lai komandā vienmēr, kā minimums, ir ķirurgs un terapeits, jo tad varam piedāvāt maksimāli plašu pakalpojumu klāstu. Mūsu komanda parasti ir tāda: busiņa vadītājs, divi ārsti un asistents, kura uzdevumus nereti pilda jaunas meitenes, kuras nebaidās un palīdz. Karš vai frontes tuvums nav atruna atlaidēm no pieņemtā standarta. 

Un cik tuvu frontei jūs dodaties?

Uz nulles līniju, kur notiek kaujas, nebraucam. Tas ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, neviens par mums nespēs atbildēt un mums patiesībā nemaz nevajag tur tikt. Pat ja turp aizbrauktu, karavīriem tur nebūtu domu par zobārstu. Tāpēc mēs braucam līdz kādai trešajai līnijai, teiksim – esam piefrontes zonā. 

Apmēram cik tālu tas ir no nulles līnijas? 20–30 kilometru?             

Šobrīd esam dienvidos pie Dņepras upes. Otrs krasts jau ir okupētā zona. Starp mums ir tikai Dņepra, citkārt tie var būt 5–15 kilometri. Šobrīd, pateicoties mūsu armijas izveicīgajām darbībām, katru dienu šis attālums palielinās, jo mūsu placdarms Dņepras kreisajā krastā pakāpeniski izplešas.

Vienā no jūsu intervijām lasīju, ka pirmie mēģinājumi doties uz piefrontes zonu un labot karavīru zobus no armijas puses netika uzņemti atplestām rokām. Viņi vispār nesaprata, ko vēlaties, bija daudz birokrātijas.

Tieši tā. Bija sarežģījumi. Tas bija 2022. gada gada vasaras sākums, trešais ceturtais kara mēnesis. 2014. gadā es biju brīvprātīgais ārsts, kas ieradās sagatavotā darbavietā un nodarbojās tikai ar ārstēšanu. Tad man nevajadzēja komunicēt ar militārpersonām, pie manis un kolēģiem vienkārši nosūtīja karavīrus, bija divas mobilās zobārstniecības. Tolaik man viss bija vienkāršāk.

Bet tagad, kad mums bija vēlme un iespēja jau neatkarīgi pašiem piedāvāt palīdzību, tad jā – lai arī kādiem NATO standartiem mūsdienu Ukrainas armija jau neatbilstu, vēl aizvien tur ir zināma birokrātija un apgrūtinājumi. Visādi brigādes un bataljonu komandieri ar saviem viedokļiem – vajag ko tādu vai nevajag. Šī visa komunikācija gan vairāk bija uz mana sadarbības partnera Aleksandra Koseja pleciem. Viņš braukāja pa kontrolposteņiem, atstāja mūsu kontaktinformāciju, uzmeklēja atbildīgos kara mediķus, skaidroja, kas esam un ko esam gatavi darīt. Tā soli pa solītim kaut kas gāja uz priekšu.

Bet kas bija tas, ko jums teica?

No vadības līmeņa cilvēkiem mēs parasti dzirdējām atrunas, ka "nē, mums nevajag, tas mums nav interesanti, runāsim pēc uzvaras". Tā acīmredzami bija nevēlēšanās ar šo nodarboties. Nez kāpēc viņi bija pieņēmuši, ka tā viņiem būs tikai lieka nasta un nevienam tas nav vajadzīgs. 

Bet, kad gājām zemāk pa ķēdīti un tikām runāt jau ar kaujas mediķiem, kļuva vieglāk. Piemēram, man viens paziņa ir tieši armijas mediķis. Viņam zobs sāka strutot tā, ka pat iztērējis visas pieejamās pretsāpju zāles, labāk nesajutās. Kā gan viņš var šādā stāvoklī karot? Protams, nekā. 

Un kāpēc mēs vispār sākām savu darbību vasarā? Jo zināju, ka galvenās problēmas sāksies rudenī, tuvāk ziemai.

Tā kā šobrīd?

Jā, šis ir tieši tas laiks, par ko runāju – kad ir auksts, mitrs, diemžēl viņi ne vienmēr atrodas nosacītos siltumnīcas apstākļos. Tā var būt dzīvošana tranšejās, ierakumos, kur ir auksts, slapjš. Un, pat ja iepriekš karavīram nav bijušu jūtamu problēmu ar zobiem, šādos sarežģītos klimatiskajos apstākļos viss tikai saasināsies. Principā saasinājums var kļūt tik liels, ka kļūst pat par draudu dzīvībai. Var jau šķist – kas tad tur ir, kaut kāds caurumiņš zobā, taču šādos apstākļos ir daudz iespēju komplikācijām, strutošanai, kas var novest pie milzīga skaita nelabvēlīgu scenāriju.

Jā, skaistu kronīti varam uzlikt pēc kara, taču šie sliktie slimības attīstības scenāriji mums saknē jānovērš bez kavēšanās. Tas reāli palīdz un sargā mūsu kareivju dzīvību.

Tad sanāk apmēram tā: lielie komandieri, kuri var doties uz lielpilsētām pie saviem zobārstiem, zobārstu trūkumu frontē neuzskatīja par svarīgu?

Jā, droši vien tā.

Un, laižoties lejup pa ķēdīti, tur jau pretī bija sapratne, ka karavīriem jūsu palīdzība būs noderīga. Tā sanāk?

Jā, viņiem tas bija vajadzīgs. Piemēram, bataljona komandieris, kurš visus savus karavīrus var nosaukt vārdā, apzinās, ka tā ir problēma. Kad jau sākām strādāt, situācija kļuva pretēja – mums jau ir grafiks uz priekšu, kurā redzam, ka trešdien mūs gaida tur, svētdien sauc citur. Mums gatavo sarakstus ar pacientiem, saprotam, kādas būs vajadzības. Ja kāda armijas daļa vienā vietā uzturas ilgāk, tad arī mūsu braucieni kļūst vienkāršāki, jo skaidrs, ka vispirms ārstējam sarežģītākos, problemātiskos gadījumus un vēlāk atliek izārstēt vienkāršākas sūdzības.

Vai pēc tam, kad pirmās armijas daļas, kurās strādājāt, sajuta rezultātu, ziņas tālāk izplatījās ātri? 

Tieši tā. Ziņas frontē izplatās ātri – mūs jau pazīst. Nu viss ir daudz labāk un vienkāršāk. Tai skaitā arī ar vadību problēmu vairs nav. Viņi novērtējuši to, ko darām, saprot šī darba rezultāta vērtību. Tādēļ tagad viss jau ir daudz vienkāršāk. 

Jūs minējāt, ka armija mainās, pieņemot NATO standartus. Bet kā tas ir jūsu jomā? Ir kādi pieņemti stomatoloģiskie standarti Ukrainas armijā vai NATO valstu armijās? 

Patiesībā jebkurā armijā šādi standarti ir. Pat pēc padomju kanoniem tas viss būtu bijis jāņem vērā, taču diemžēl daudzus jo daudzus gadus neviens to vērā nav ņēmis. Ne iesaukšanas brīdī, ne apmācību procesā, ne dienesta laikā. Neviens īsti nenovērtēja ārstēšanas nozīmību. Vēl vairāk – šāda ārstēšana arī netika veikta. Šobrīd situācija ir izkustējusies no nulles punkta. Piemēram, man ir zināmi armijā iesaukti stomatologi. Vairumam šī situācija nav vienaldzīga, un viņi cenšas mainīt attieksmi pret zobu veselību armijā. 

Viss sākas jau iesaukšanas brīdī, kad jauniesaucamo pārbauda ķirurgs, ortopēds. Kāpēc tur nav stomatologa, ja problēmas kareivim šajā ziņā vēlāk var būt ne mazākas kā citās veselības jomās? Situācija lēnām sāk mainīties, ceru, ka pēc kāda laika mutes veselībai tiks pievērsta līdzvērtīga uzmanība.

Kādas likstas jums savos braucienos nākas ārstēt visbiežāk?

Tur ir viss, veicam tikpat dažādās procedūras kā savā pamatdarbavietā, klīnikā Odesā. Protams, pirmkārt, mēs cenšamies veikt ķirurģiskās iejaukšanās – raujam zobus, saknes. Atrisinām lietas, kas citādi varētu radīt nopietnas sekas. Taču tālāk jau darām visu pārējo – plombējam, atjaunojam zobus, tīrām kanālus.

Sākumā dzirdējām bažas, ka brauksim un nodarbosimies tikai ar ķirurģiju, rausim, griezīsim, bet tā nav – darām arī visu pārējo.

Bet ir taču procedūras, kas prasa vairāk laika?

Mūsdienu stomatoloģijā ir arvien mazāk problēmu, kas nav atrisināmas vienas vizītes laikā. Piemēram, ja agrāk bija atvērts nervs, tad mēs vienā reizē ieliktu zālītes, pēc nedēļas izņemtu nervu, vēl kaut ko izdarītu. Šodienas tehnoloģijas, un mūsu buss ir aprīkots tieši ar tādām, ļauj šīs problēmas atrisināt uzreiz – uztaisām anestēziju, novācam nervu, aiztaisām kanālus, uzreiz atjaunojam zobu. 

Mēs varam tajā pašā vietā atgriezties pēc nedēļas, bet konkrētie karavīri jau var tur vairs nebūt. Iespējams, viņi pārmesti uz kādu citu vietu. Tāpēc arī cenšamies visu izārstēt uzreiz.  Reti, taču diemžēl ir situācijas, kuras mēs nekādi nevaram atrisināt vienā vizītē. Šādām reizēm mums jau atstrādāti risinājumi, piemēram, pagaidu plombes vietā liekam pastāvīgo, jo nevar zobos likt ko tādu, kas var sairt pēc trīs dienām. Tad dodam kareivim pavadvēstuli. Ja viņš nevar sagaidīt ierodamies mūs nākamajā reizē, bet ir iespēja tikt pie zobārsta kaut kur citur, tad viņš tam speciālistam iedos mūsu vēstuli, kurā aprakstīts viss, kas jāizdara, lai pabeigtu procedūru, kuru mums pašiem nebija iespēja novest līdz galam. Taču šādas situācijas mums gadās reti, jo mūsdienu ārstniecības protokoli dod mums iespēju palīdzēt personai vienas vizītes ietvaros.

Jā, var būt situācijas, kad miera laikā par kādu saknīti mēs varētu pacīnīties vairāk, un arī tad nebūtu garantijas, ka izdotos. Tomēr pašreizējos apstākļos es labāk izņemu šādu sakni un tad, kad atkal būs miers, varēsim ielikt jaunu zobu. Labāk tā, nekā neziņa – pazudīs iekaisums vai nepazudīs, būs komplikācijas vai nebūs.

Kara stomatoloģija atstāj savu ietekmi – man jābūt pārliecinātam, ka, aizejot no manis, ar šo kareivi viss būs kārtībā. 

Šī ir jau otrā reize, kad pieminējāt terminu "militārā stomatoloģija". Tas ir kaut kas cits nekā parastā stomatoloģija?

Ar to gribu teikt, ka attieksme ir cita – mums jāārstē maksimāli droši.  Mums nav tiesību kļūdīties vai radīt sarežģījumus. Atrodoties Odesā, savā kabinetā, apzinies, ka, ja nu kaut kas aiziet ne tā, pacients jebkurā gadījumā var atgriezties pie manis. Savukārt pie frontes es vairs nevaru atļauties tā strādāt. Es tur neveikšu manipulācijas, kuru rezultātā komplikāciju iespēja ir visai liela. 

Vai šī pieredze jums ļauj uzlabot arī savu meistarību?

Bieži vien arī jaunie ārsti vēlas turp doties, bet mēs viņus neņemam. Kāpēc? Jo šeit ir jāstrādā skaidri, ātri, bez tiesībām kļūdīties. Uz turieni brauc labākie no labākajiem ārstiem, par kuriem skaidri zināms, ka viņi tur būs noderīgi, noteikti nekļūdīsies un katrā gadījumā izvēlēsies pareizāko risinājumu. 

Vai mēs tur paaugstinām savu līmeni? Mēs drīzāk to nevis paaugstinām, bet katru reizi pārbaudām, jo nav laika ilgi domāt, kaut ko izlabot vai pārtaisīt.  

Jaunos ārstus mēs ņemam līdzi kā asistentus, jo tur viņi redz skaidru, ātru, labi koordinētu darbu. Protams, esot parastos, komfortablos apstākļos, vari būt atslābinātāks – nav tādas spriedzes, tāda ātruma un tādas atbildības. 

Var jau, protams, braukt un vienkārši izraut visus sāpošos zobus, taču šādus pakalpojumus negribam sniegt. Nē, mēs glābjam visu, kas ir izglābjams. Darām visu, lai nesāpētu.

Pie reizes domājam arī uz priekšu – ja kādam vajag tiltiņus, kronīšus vai ko tamlīdzīgu, rīkojamies tā, lai to varētu izdarīt, piemēram, nākamajā atvaļinājumā. Tad viņi var braukt pie mums uz Odesu, kur var bez maksas izdarīt arī šīs lietas. Karavīriem par neko nav jāmaksā. Un viņi arī brauc pie mums uz Odesu, lai saņemtu palīdzību.

Vai šī gada laikā esat mainījies kā profesionālis?

Pilnīgi noteikti, jā. Zināt, šis gads, man šķiet, visos visu ir mainījis. 

Kurš šobrīd izlemj, kur jūs dodaties?

Skatāmies pēc pieprasījumiem. Tur visiem ir mūsu telefona numuri. Ar to pārsvarā nodarbojas mans partneris Aleksandrs Kosejs – armijnieki zvana viņam, bet viņš sastāda grafiku. Man ir vienalga. Kur teiks, turp braukšu un ārstēšu. Tas parasti notiek šādi – ienāk pieprasījums, ar kolēģiem apspriežamies, kurā dienā varētu braukt, jo visiem ir arī parastais ikdienas darbs. Ņemam brīvdienu un braucam turp. Maiņa ilgst aptuveni 24 stundas. 

Cik drošs ir šis darbs? Kas tiek darīts, lai maksimālu pasargātos no apšaudēm? 

Mums visiem ir ložu necaurlaidīgas vestes, ķiveres. Ja mēs pārvietojamies pa zonu, kur diemžēl kaut kas var notikt vai "atlidot", tad šādam variantam esam gatavi. Otrkārt, armijnieki mūs jau ļoti iemīlējuši un novērtē to, ko darām. Tādēļ galamērķis parasti tiek izvēlēts tāds, kas būtu maksimāli drošs, cik nu tas iespējams, jo apzināmies, ka pilnīgi drošu vietu nav.

Tomēr tiek pielikti visi pūliņi tam, lai mūsu atrašanās vieta nekristu acīs ne cilvēkiem, ne droniem. Piemēram, kareivjus pie mums ved mašīnās, taču šīm mašīnām aizliegts apstāties mūsu tiešā tuvumā, lai neveidotos cilvēku vai mašīnu pudurs, kas piesaistītu uzmanību. 

Šajā ziņā mums palīdz armijnieki, tādēļ konkrētas vietas izvēle ir viņu pārziņā. Tur nav sīkumu. Tiek darīts viss, lai apstākļi būtu maksimāli droši. Ja nu netālu sākas apšaudes, vai lido šāviņi, tad pārceļamies uz citu pozīciju. Tā diemžēl arī ir bijis.

Zinām daudzus nostāstus par Ukrainas karavīru drosmi, ka viņi kaujas laukā ir kā tīģeri vai lauvas, bet, droši vien ir arī medaļas otra puse? Kā šīs lauvas uzvedas pirms zobārsta apmeklējuma? Zināms, ka vīriešiem ar šo mēdz būt problēmas.

Jā, jūs ar savu jautājumu labi trāpījāt. Bija mums, piemēram, gadījums, kad atbraucām uz noteikto vietu, esam gatavi darbam,

pie mums atnāk aizelsies komandieris un saka: "Nē, nu saprotiet, – uz viņiem kilometra attālumā virsū brauc tanks, bet šie ņem ieroci un tiešā tēmējumā bliež tam virsū, nebaidās. Bet, kā jāiet pie zobārsta, tā man 45 minūtes pa mežu jāskrien un jāmeklē viņi visi pa malu malām." 

Tāpēc neatkarīgi no tā, cik drosmīgi viņi ir kaujas laukā, un viņi tādi viņi tiešām ir, taču no zobārsta diemžēl baidās.

Kā pēc tik fiziski un psiholoģiski saspringtas dienas savākties, kā nākamajā dienā atgriezties normālā darbā? Pie tā ir jāpierod? Jums ir kādi veidi, kā no tā distancēties? 

Ai, nekas – dažas stundas paguļu un atpakaļ uz darbu. Taču galvenais ir kas cits. Braucieni uz fronti mums sagādā milzum daudz pozitīvā. Kareivji, kurus ārstējam, mums ir pateicīgi no visas sirds. Piemēram, "Zubaisterī" mums karājas dāvāti Ukrainas karogi, karavīri dāvina mums savu vienību uzšuves, raksta novēlējumus. 

Jā, fiziski mēs, protams, nogurstam, – ceļš vien vienā virzienā var prasīt 5–6 stundas, taču atpakaļ braucam emocionāli tik uzlādēti, ka šādā tempā varētu vēl nedēļu strādāt. 

Svarīgākais nav tas, kā mēs paspējam izgulēties, bet gan tieši šis morālais aspekts. Mēs sniedzam palīdzību ļoti sirsnīgiem cilvēkiem, kuriem, pirmkārt, esam pateicīgi mēs paši – par to, ko viņi katru dienu dara mūsu labā, aizstāvot dzimto zemi. Vienlaikus arī viņi priecājas par mūsu paveikto un ir pateicīgi par to. Šī viņu sirsnīgā pateicība mums ir zelta vērtē. Kareivji vienmēr cenšas mūs pacienāt ar ko garšīgu, vienmēr vaicā, vai var kā palīdzēt. Tas ir patiesi sirsnīgi un aizkustinoši.

Nesen runāju ar pavāru, kurš arī kontaktējas ar karavīriem. Teica, ka viņi esot ļoti noguruši. Protams, dara visu iespējamo, lai uzvarētu, bet nogurums ir jūtams. Ko jūs redzat, apmeklējot karavīrus pie frontes līnijas?

Nogurums ir. Visbiežāk esam zonās, kur karavīri tikko iznākuši no frontes līnijas, lai atjaunotos, atpūstos. Jā, viņi ir noguruši, taču ļoti iedvesmo viņu viennozīmīgā apņemšanās uzvarēt.

Lai cik viņi būtu noguruši, lai kas arī nenotiktu, viņu galvās nav citas domas kā vien par uzvaru. Mēs jau sen turp braucam un varu teikt, ka armijā tas ir tāds vispārizplatīts noskaņojums.

Līdz ar to arī mēs esam pārliecināti, ka viss būs labi un uzvara nav aiz kalniem.  

Un kā ar jums – esat apņēmības pilns savu darbu turpināt līdz uzvarai?

Protams.

Nav bijis tā – vairs nevaru, esmu pārguris?

Nē (iesmejas), nedomāju, ka tas ir iespējams. Mūsu palīdzība nav samērojama ar to, ko dara mūsu armija. Mēs tikai darām to mazumiņu, ar ko viņiem varam reāli palīdzēt. 

Kā tas viss tiek finansēts? Tas nav lēti.

Nav lēti, bet ikdienas izmaksas nosedzam paši. Materiālu iepērkam caur savām klīnikām. Kad taisījām "Zubaisteru", vajadzēja iepirkt visai dārgu tehnisko aprīkojumu, tad ierakstījām aicinājumu feisbukā atsaukties tos, kuri var palīdzēt, un tā izdarīja pietiekami daudz cilvēku. Šķiet, savācām divas trešdaļas nepieciešamās summas. 

Bet šobrīd cilvēki jau tā daudz dara, lai palīdzētu frontei, tādēļ neveicam nekādas īpašas līdzekļu vākšanas kampaņas. Protams, izdevumi ir visu laiku, bet tiekam ar tiem galā paši.

Ja arī jūsu Latvijas kolēģi klausās šo interviju, ir kaut kas, ko gribētu viņiem pateikt? Vai varbūt ir kāds veids, kā viņi var jums palīdzēt?

Grūti pateikt. Man šķiet, ka šajā situācijā ir pietiekami daudz jomu, kurās jebkura cilvēka, jūsu valsts palīdzība būs vajadzīga vairāk nekā tieši mums. Tajā atbildības jomā, kur strādājam, tiekam galā paši. Tāpēc labāk palīdzēt tām vietām, kur tas vairāk vajadzīgs. Piemēram, kara lauka slimnīcās, kur regulāri pietrūkst asiņu un visa kā cita, kas tiek patērēts lielos apjomos, glābjot ievainoto dzīvības. Tāpēc šajā sarakstā palīdzība tieši mums būtu liekama pēdējā vietā. 

Mēs vienmēr uzdodam saviem viesiem vienu un to pašu jautājumu: ko jums novēlēt personīgi?

Es tiešām nezinu. Tagad tāds laiks, kad neko citu kā uzvaru īpaši negribas. Bet ko man varētu novēlēt? Uzreiz pēc uzvaras ar prieku apmeklēt jūsu valsti un iepazīties ar kolēģiem no Latvijas. Patiesībā, es jau sen gribēju to izdarīt. Ceru, ka pēc uzvaras man būs šāda iespēja. 

Es, tāpat kā jebkurš ukrainis, ļoti novērtējam jūsu palīdzību. Lai arī neesat īpaši liela valsts, jūsu palīdzība un atbalsts ir milzīgs. Mēs to zinām, mēs to novērtējam, mēs esam ļoti pateicīgi.

Pēc uzvaras, es domāju, ka mums būs jābrauc uz Odesu, jo man ir sajūta, ka tur būs "Zubaistera" muzejs, ja jau teicāt, ka jums sadāvinātas daudz uzšuvju un citu piemiņas lietu.

Noteikti tādu uztaisīsim. Pretgaisa aizsardzības spēki mums arī sadāvināja kaut ko aizsardzībai. Pamats muzeja krātuvei jau savācies labs.