Bēga no Harkivas apgabala, līdzi nebija pat vasaras drēbju

27 gadus vecā Natālija un septiņgadīgais Jegors mani sagaida uz Rēzeknes dzelzceļa stacijas perona. Neesam tikušies gandrīz divus gadus, tikai ar Natāliju apmainījušās vēstulēm soctīklos.

Bēgļus no Harkivai netālā Cirkunu ciema Krievijas pierobežā 2022. gada maijā intervēju kādā viesu mājā pie Rāznas ezera. Viņi bija nesen iebraukuši – no okupētajām teritorijām cauri Krievijai.

Uzlidojumos cietušajās Cirkunu mājās uzdrošinājās palikt tikai večuki, jaunāka gadagājuma cilvēkus Krievijas karavīri dzina prom, izlaupīja, ko varēja. Citi no aktīvās karadarbības zonas izmisumā bēga paši.

Natālija ar piecgadīgo Jegoru, vīru un viņa vecākiem saspiedās vienā automašīnā, paņemot līdzi tikai pašu nepieciešamāko, viņiem nebija pat vasaras drēbju.

Latvijā vīrs sāka strādāt Rēzeknes gaļas kombinātā, Natālijai izdevās iekārtoties centra "Zeimuļs" kafejnīcā. Viņi atrada bērnudārzu puikam, noīrēja vienistabas dzīvokli.

Kad sāka viss nokārtoties, piemeklēja jaunas grūtības

Likās, ka viss sāk nokārtoties, taču notika neparedzētais: Natālijai plīsa aklā zarna, strutas izplatījās vēdera dobumā. Jaunais organisms, par laimi, uzvarēja iekaisumu, tikai nācās ilgāk pagulēt slimnīcā.

Dažas dienas pirms tam vīra vecāki bija devušies atpakaļ uz Ukrainu. Arī Jegors saslima, Natālijas vīrs atprasījās no darba.

Dzīvoklī bija vēss, viņi sala, bet, kad pieslēdza centrālapkuri, rēķini šokēja.

Ģimene nekvalificējās sociālajiem pabalstiem, nostāties uz kājām palīdzēja labu cilvēku ziedojumi, bet garastāvokļa uzlabošanai – kāds kārums.

Mēs varam atbalstīt Ukrainu ar ziedojumiem

Ukrainas tautai joprojām ir vajadzīga praktiskā palīdzība, tādēļ Latvijas sabiedriskie mediji sadarbībā ar Ziedot.lv aicina ziedot akūti nepieciešamo lietu iegādei.

Ziedot iespējams, zvanot pa tālruni 90204020 (maksa par zvanu – 1,50 eiro ar PVN) vai tiešsaistē ziedot.lv/ukrainai.

Visu saziedoto naudu sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā novirzīs Ukrainas atbalstam.

Tagad lomas mainītas, Natālija cienā mani: ar dzelteno zirņu zupu, bet saldajā ēdienā – plānās pankūkas ar aveņu ievārījumu, kas atceļojis no Cirkuniem, kur viņi dzīvoja pirms kara.

"Jūs Latvijā gandrīz tieši tāpat taisāt zirņu zupu. Tikai jums tā ir šķidrāka, bet man, redzat, atdziestot tā sabiezē. Vēl mums garšo aukstā gaļa. Esmu vairākas reizes to vārījusi. Agrāk nekad pati to netaisīju. Tas ir tāds ēdiens, ko mājās parasti gatavo vecāki cilvēki – mammas, vecmāmiņas. Tagad nākas to darīt pašai, vīrs lūdz. Un boršču visu laiku…" stāsta Natālija.

Natālija, kurai ir maģistra grāds restorānu un tūrisma vadībā, Ukrainā bija menedžere interneta veikalā, vīrs – tālbraucējs šoferis. Viņi dzīvoja privātmājā kopā ar vīra vecākiem, bija pārtikuši.

Īres dzīvoklis Rēzeknē ir pieticīgs, vecāku un dēla gultas cieši blakus. Kāds viņiem atdevis skolas solu kā no 70. gadiem. Pamatīgāku galdu, kur puikam mācīties, izdevies atrast izmestu pie miskastēm, neslēpj Natālija.

Bet te nav kara.

Viņa saka – atceroties katru okupācijas stundu, tās trīs nedēļas, kad viņi sēdēja mitrā pagrabā, tikai pa laikam uzdrošinoties izskriet uz māju, un ārā skanēja sprādzieni.

"Kara trešajā dienā mūsu ielā bija pirmais ievainotais, viņu no Ukrainas izveda sieva, kas bija gaidībās," atceras Natālija.

Dzimtajā ciemā nekas nav kā iepriekš

Cirkunos, ko tad, kad viņi jau bija Latvijā, okupanti tomēr pameta, Natālija ar Jegoru pēc divu gadu prombūtnes uz nedēļu riskēja atgriezties pagājušajā vasarā. Zēnam bija jāmaina pase, un, pats galvenais, gribējās satikt vecākus un vecmāmiņas.

"Sacīt, ka ciems ir "sadauzīts" – tas nozīmē vispār neko nepateikt. Nav nevienas veselas mājas. Ne jau tā, ka visas ir iznīcinātas līdz nepazīšanai, bet vienai nav jumta, cita pilnībā nodegusi, cita – izdegusi, citai logi izdauzīti, vēl citai vairs nav žoga. Ir sīki bojājumi, kā tagad ukraiņi saka: oi, man tur tikai logi, durvis, žogs… Nu nekas, paldies Dievam, vismaz stāv! Jo citiem viss sagrauts, izdedzis, sienas izgāztas, cilvēku mantas vienkārši mētājas…" stāsta Natālija.

Natālijas vīra vecāki pamazām atjauno savu privātmāju. Daudzdzīvokļu ēkai citā ciematā, kur mīt viņas pašas vecāki, sienās ir plaisas. Natālija ar vīru izlēma palikt Latvijā galvenokārt Jegora dēļ: Ukrainas skolas, kur zēnam būtu jāmācās, vairs nav. Un nekas viņu ciemā vairs nav tāds kā iepriekš.

"Ļoti daudzus mūsējos saņēma gūstā, un par viņiem joprojām nav skaidrs, kas noticis un kur viņi ir.

Daži kādreiz bijuši robežsargi, citi bija tajā brīdī, kad karš sākās. Paņēma katru, kas jebkad būtu bijis saistīts ar kādiem "orgāniem", vai nu policists, vai… Nupat, 8. datumā, no gūsta, paldies Dievam, palaida manu draugu un kaimiņu. Viņu ļoti gaidīja mamma, viņa ir veca, un vienīgais dēls… Mēs tā priecājāmies: viņš ir dzīvs, ir atgriezies! Pēdējā laikā nez kāpēc likās: šos puišus vairs nesagaidīsim," atzīst Natālija.

Kaimiņam paveicies iekļūt gūstekņu apmaiņā, bet Natālija rāda fotogrāfiju ar goda sienu ciema centrā, kur novietotas kritušo fotogrāfijas – puiši, kas devās uz fronti, lai cīnītos Ukrainas pusē.

"Jau deviņi cilvēki no mūsu ciema ir krituši. Visi ir jauni," viņa nosaka.

It kā dzīvo šeit, bet pa pusei tur

Viņa kopā ar Jegoru mācās latviešu valodu, bet domās ir Ukrainā – ik dienu pārbauda gan Cirkunu ciema jaunumus, gan Harkivas ziņas sociālajos tīklos.

""Telegram" kanālā ir tāda grupa "Harkivas dzīve", tur raksta, ja ir trauksme, sprādzieni, kaut kas lido. Visus jaunumus," viņa saka.

Viņi it kā dzīvo šeit, bet pa pusei tur.

"Tur… es joprojām nevaru…. Lielākoties apšaudes sākas vakarā. Pagājušonakt, paldies Dievam, nekas negaudoja, aizpagājušo apšaudīja Veļikij-Burlukas ciemu Harkivas apgabalā. Lielākoties nokaitēta atmosfēra ir uz robežas," stāsta Natālija.

Šīs sadalītās dzīves dēļ Natālijai nācās līdz vasarai aiziet no darba, un ģimenei atkal cieši jāsavelk jostas.

Vīrs atradis pielietojumu specialitātē – stūrē traktoru zemnieku saimniecībā pie Rēzeknes.

Bet dēls Jegors iet gan latviešu skolā, gan pēcpusdienā attālināti pieslēdzas Ukrainas skolai. Vēl izmanto iespēju pēc stundām papildus mācīties latviešu valodu, nodarbības notiek citā skolā. Un trenēties peldēšanā – talants atklājies, dzīvojot viesu mājā pie Rāznas ezera. Septiņu gadu vecumā šādu grafiku var ievērot tikai ar mammas palīdzību. Jegors Latvijā saņem arī psihologa atbalstu.

"Kāpēc daudzi neved bērnus uz latviešu skolām? Divas skolas – tas ir patiešām grūti.

Bet es gribu atgriezties mājās un ticu, ka mēs to darīsim. Tāpēc viņam obligāti ir jāmācās arī ukraiņu valoda.

Viņiem ir arī tāda stunda kā jums dabaszinības, tikai mums tur – viss par Ukrainu. Par jūrām, par kalniem, pat tradīcijām un svētkiem – latviešu skolā to viņam nemācīs. Es viņam saku: tu esi kazaks, tu esi ukrainis, un tas ir vajadzīgs!" uzsver Natālija.

Obligāti atgriezīšos…

Natālija atzīst – gandrīz divu gadu laikā ir pieradusi pie Rēzeknes, jau daudzus šeit pazīst, jūtas ļoti pateicīga cilvēkiem par palīdzību, grib labāk iemācīties runāt latviski.

Taču vēl nemāk svinēt Ziemassvētkus citos datumos kā ir pieradusi visu mūžu, visu laiku domā par savu iepriekšējo dzīvi Ukrainā, par pēdējām dienām tur.

"Bija pat tā… es nemāku zīmēt, bet man tas tik ļoti patīk, ka kā alternatīvu esmu atradusi gleznas, kur var izkrāsot sanumurētos laukumus. Tieši pirms kara biju nopirkusi tādu gleznu, jo mēs vīra vecāku mājā taisījāmies remontēt virtuvi. Teicu: es uzzīmēšu gleznu un piekāršu jaunajā virtuvē – glezna ar pončikiem un auzu putru, tāda koša, skaista! Sāku zīmēt, bet sākās karš, un es visu pametu. Kad mēs jau taisījāmies braukt prom,

apsēdos un sevi tā ieprogrammēju – domas taču materializējas! – es tūdaļ pabeigšu gleznu, atstāšu to mājās, obligāti atgriezīšos un pēc tam pakāršu savā virtuvē!" Natālija stāstu pabeidz ar asarām.

Uz atvadām viņa mani ielūdz ciemos uz Ukrainu, uz Cirkuniem, bet pēc tam vēl atraksta: "Pašlaik sevi visu veltu Jegora attīstībai, un tas mani dziedina. Būs labi! Tik slikti, kā ir šobrīd, nebūs vienmēr."