"Mēs taču varam uz tu, vai ne? Mums te ir silts, bet grīdas kopš ziemas vēl pavēsas, uzvelc kādu zeķu pāri – izvēlies, redz, kur grozā būs," Inga acumirklī nojauc svešuma, neliela mulsuma, "mūsu jūsu" barjeras kā nebijušas. Tad jau telpu piepilda zāļu tējas smaržīgais siltums, un sāk runāt gongi…
Uz dabisko jautājumu – cik varoša palīdzēt otram Inga jūtas, viņa neatbild acumirklī, un aizdomājas. "Es nemaz to tā uzreiz nevaru pateikt, cik esmu varoša, es tikai zinu, kam es pati esmu reiz gājusi cauri un ko nevienam nenovēlu," pēc ilgākas pauzes turpina Inga. Nu, un tā tad arī, viņasprāt, meistari rodas, jo kamēr viņš lietas zina un saprot tikai teorētiski, tā ir tikai medaļas viena puse. Taču svarīgāk ir, vai viņš savas zināšanas māk arī sev pielietot, vai viņš var ar tām strādāt un izcelt pats sevi no stresa, no depresijas.
"Es biju trakā dzīves skrējienā, mums bija sapņu māja Jaunmārupē, sapņu darbs mūzikas pedagoģijā, strādāju ar koriem," atminas Inga. Bijis laiks, kad viņa vienlaikus vadīja vairākus korus Rīgā, vēl kori Engurē, vēl vokālo ansambli – četri pieci darbi vienlaikus. Un tad vēl pirtiņā jāpastrādā kā pirtniecei. Un tad vēl mūzikas instrumenti, ar kuriem arī jādarbojas. Un pāri visam sajūta, ka tu esi neaizvietojams, kā tad tu kaut ko vari pamest. Ingas ķermenis esot vienreiz devis brīdinājuma zīmi, otrreiz, kas palika nesaklausītas, un tad trešajā reizē vairs nevarējusi nepaklausīt, jo ķermenis vienkārši atteicās kustēties.
"Man bija tāda sajūta, ka man uz paneļa ir iedegušās visas sarkanās lampiņas," nu jau ar viedu smaidu atceras Inga, "un šķiet, ka kāds tevi pārbauda – nu, mīļumiņ, un ko tu tagad darīsi? Tad tev neatliek nekas cits, kā paņemt sevi aiz matiem un teikt sev – kusties, celies augšā un parādi, ko tu māki! Un tā ir tā mana dzīves skola, jo es to izdarīju – es sevi piecēlu atkal kājās!"
Protams, daudz kas nebūtu iespējams bez vīra un bērnu milzīgā un nepagurstošā atbalsta. Arī viņiem šī pieredze bijusi sava veida pacietības un līdzcietības dzīves skola.
Andris paralēli skaņu terapijas praksei joprojām vēl turpina strādāt arī algotu darbu, bet Inga gan savu dzīvi ir pavērsusi pavisam citā virzienā. "Tik smagos brīžos tu sāc pārskatīt savas vērtības, pēc kurām esi dzinies visu mūžu, neredzējis bērnus, ģimeni, visi vakari mēģinājumos, visas nedēļas nogales koncertos, skatēs, visas atvilktnes pilnas diplomiem un goda rakstiem... bet kas no tā visa paliek?" vairāk jau pati sev vaicā Inga, un, šķiet, arī katrs no mums, klātesošajiem, aizdomājas par savām pārpildītajām atvilktnēm.
Protams, viņas lielā mīlestība ir kori. Kā Inga pati smej, viņas pirms 30 gadiem izveidotais koris "Sonante" ir kā ceturtais bērns, tāpēc Inga joprojām braukā uz Rīgu pie saviem sonantiešiem, bet viss pārējais viņas laiks paiet šeit, "Skaņu telpā" – gan uzklausot un strādājot ar cilvēkiem, gan veidojot dažādas meistarklases, piemēram, mūzikas instrumentu izgatavošanā vai gongu spēlēšanā. Brīdī, kad Inga mums māca kādu vienkāršu un ikdienā ērti lietojamu ķermeņa un prāta atslābināšanās vingrinājumu, mūsu pulciņā iekārtojas arī Andris, nosmejoties, ka ikdienā, līdzās esot, nekad neesot sanācis vaļas palūgt sievai ierādīt šo nelielo triku arī viņam.
Kad pie Ingas un Andra atnāk cilvēki, viņi gan dalās savā pašu izdzīvotajā pieredzē, gan liek lietā savas izglītības un prasmes, lai caur skaņām un mūziku, sarunām un klusēšanu cilvēks mēģinātu saprast sevi, ieskatīties savās vērtību atvilktnēs, sākt sarunu pašam ar sevi. Cilvēki nākot neiespējami dažādi, un kas der vienam, neģeldēs vai pat kaitēs otram
– vienam relaksācija un atpūta ir piecas stundas lielveikalā, cits var stundām sēdēt uz lieveņa un vērot putnus barotavā.
Inga ir sapratusi, ka būtiskākais ir ļaut katram pašam uztaustīt savu ceļu šajā dzīvē, viņa vienīgo un īsto ceļu, neuzbāžoties ar savām skolotajām gudrībām un apgūtajām praksēm. Viņu izveidotajā "Skaņu telpā" ir desmitiem dažādu mūzikas instrumentu, kuri ir vākti, krāti, pašu darināti un loloti 17 gadu garumā. Līdzīgi dažādos kursos, meistarklasēs, literatūrā un globālā tīmekļa dzīlēs ir vāktas un krātas zināšanas par šiem instrumentiem, to spēku, spēles tehnikām, iedarbību un pielietojumu. Lielāki un mazāki gongi, Himalaju trauki, čakrofons, gliemežvāku taures, monohords, celmu bungas, lietus koki un vēl, un vēl, un vēl…
Gadījies arī pa kādam pavisam neparastam un neticami veiksmīgam atradumam. Kad tikko bija pabeigta "Skaņu telpa", Inga iegriezusies iecienītajā lietoto mēbeļu veikaliņā Siguldā, kur pa laikam izdevies izzvejot pa kādai pērlei. Pēkšņi aizdurvē, pavisam noputējušu, viņa ieraudzījusi kādu instrumentu – laikam jau pagalam nederīgu un neskanošu. Pacēlusi vāku – skan! Tad jau jāved mājās. Izrādījās, ka tā ir 150 gadus veca harmonija, kas tagad sačubināta un aprūpēta daiļo "Skaņu telpu". Taču šim stāstam vēl ir priekšvēsture, jo Ingas paziņam savulaik bijusi šāda harmonija, un viņa – kā jau mūziķe un pedagoģe – paspēlējusi to instrumentu un nopūtusies, sak, kā es kādreiz tādu gribētu... Kas tur bija ar to vēlēšanos pateikšanu skaļi un piepildīšanos?
Inga un Andris ikdienā uzklausa cilvēku stāstus, viņu rūpes, vainas vai likstas, piemeklē jau konkrētu instrumentu skaņu terapiju un ievibrē cilvēku kermeņus un viņu būtību. Ļoti svarīgi ir satikties ar sevi, sapratusi Inga, un jo ilgāku lieku mēs pie sevis ejam, jo tuvāk paši sev un savai būtībai varam pienākt. Sevis atklāšana esot bezgala interesants un skaists process mūža garumā, un tas ir labākais, ko cilvēks vispār var darīt. Bet pie šāda secinājuma, protams, ir jānonāk, un tas neesot viegli, skrienot kā vāverei dzīves ritenī, mēģinot izbalansēt starp entajiem darbiem, maziem bērniem, pienākumiem, karjeru. Bet kad dzīve noliek tevi mierā, tad cilvēkam beidzot parādās laiks domāt, un viņš sāk uzdot sev šos svarīgākos jautājumus – kas es vispār esmu, ko es daru, kāpēc es to daru un vai tas tiešām ir tas, kas man ir jādara?
"Mēs dzīvē varam ārkārtīgi daudz paspēt, tikai viss ir atkarīgs no tā, vai mēs to gribam, vai mēs tiešām darām,"
pārliecināta ir Inga, "protams, mums kā jau cilvēkiem katram ir savs mazais slinkumiņš, bet katrs vismazākais solītis, ko tu sper savā labā, ir zelta vērts. Šis laiks ir mans, cita man nebūs, un viss, ko es šajā apzinātajā dzīves posmā varu izdarīt, tas ir jāizdara. Es nevaru sēdēt un cerēt, ka kaut kad nākotnē es kaut ko izdarīšu, jo tas "kaut kad" var nemaz nepienākt. Cilvēki bieži sūdzas, ka viņiem neesot laika. Man ir laiks, jo es apzinos, ka tieši šajā brīdī es esmu. Es neko nevarēšu izdarīt tad, kad manis vairs nebūs. Man ir jādara tagad."
Citi "Provinces" stāsti
Līgatnē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
