Nu jau vairākus gadus mana vectēva vairs nav. Bet katru gadu, tuvojoties 9. maijam, man prātā nāk viņa noskaņojums dzīves pēdējos gados.
Lai arī insulta nomocīts, bet pie skaidras apziņas esošs, viņš daudzreiz uzdeva jautājumu: „Kā man tagad justies? Savulaik es tiku uzskatīts par varoni, bet tagad? Sanāk, ka es esmu cīnījies okupācijas armijā”.
Par šo tēmu mēs daudz nerunājām, bet dziļo sāpi Papa sirdī es ļoti labi atceros. Un saprotu, ka līdzīgi droši vien jūtas arī daudzi no tiem aptuveni 5 tūkstoši veterānu, kas dzīvo Latvijā. Īpaši jau latvieši, kuri, visticamāk, līdzīgi kā mans vectēvs savulaik tika nostādīti fakta priekšā – vai nu Sarkanā armija, vai kāds cits bēdīgs iznākums.
Es nevainoju savu vectēvu par tā brīža izvēli (viņa brālis karoja leģionā, otrs brālis – aizgāja bojā koncentrācijas nometnē Vācijā). Un man joprojām liekas, ka viņš varētu būt bijis lielisks ložmetējnieks.
Tā nu ir sanācis, ka 9. maijā man katru gadu ir jābrauc garām Uzvaras piemineklim Pārdaugavā (Jā, jā, jā.. kāds tur „uzvaras” piemineklis – piemineklim Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem). Un ziniet, es dažubrīd ar zināmu skaudību skatos uz tiem vecajiem vīriem un sievām, kuriem klāt iet desmitiem un simtiem jauniešu un vienkārši saka paldies un apsveic. Jo viņiem tā ir mācīts un tiek mācīts, ka cīnīties pret fašismu bija labi (Kremliski „pareizais” formulējums bez latviski vēsturiskā konteksta), un viņi ar to lepojas. Un leposies, kamēr vēl būs kāds dzīvs veterāns vai kāds, kurš aicinās lepoties un godināt. Domāju, ka arī Papam tas patiktu.
Bet ko nu tur daudz par sentimentu. Protams, ka es ļoti labi apzinos, cik politizēts un pretrunīgs šis jautājums ir kļuvis un, visticamāk, šādās diskusijās ragos varētu saiet gan ģimenes locekļi, gan radi, gan darba kolēģi. Nu, nemaz jau nerunājot par politiķiem.
Starp citu, par politiķiem. Uz šo rakstu mani pamudināja tieši viens no viņiem. Proti, mans cienījamais pasniedzējs un Saeimas deputāts Veiko Spolītis, kurš rosina likumā noteikt naudas sodu par Georga lentītes demonstrēšanu vairāku publisku pasākumu laikā, kā arī par tāda transportlīdzekļa vadīšanu, kas ārēji redzamā vietā aprīkots ar Georga lentīti (©LETA).
Protams, ka Georga lentīte (oranži melna, kas daudziem atgādina Kolorado vaboles krāsu) pēdējo gadu laikā ir pilnīgi noteikti zaudējusi savu sākotnējo nozīmi un par tādu Svētā Jura ordeni reti kurš vairs atceras. Jā, šī lentīte pilnīgi noteikti ir kļuvusi par Krievijas agresijas un viņas pašas iedomātā varenuma, lepnuma un arī vienotības simbolu.
(Tulkojums ilustrācijai: "Fašisms neizies cauri!", "Aizsargāsim ražu no kaitēkļiem!" "Mēs esam kartupeļu pašaizsardzība!" Paraksts: "Kolorado vaboles - Tās tic savai lielajai misijai!")
Vēl pirms dažiem gadiem, kad Georga lentītes sāka savu uzvaras gājienu, Krievijā populārs bija joks, ka vienīgais amerikānis, kurš nebaidās no krieviem, ir Kolorado vabole. Varbūt tieši tāpēc apzīmējums „Kolorado” tagad daudziem saistās ar pagājušā gada notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos, kur oranži melnā lentīte kļuva par simbolu (un atpazīšanās signālu) labi bruņotam, „laipnam”, „zaļam cilvēciņam”, kurš nāk kādu aizstāvēt, pat ja tas to īsti tā nevēlas.
Georga lentīte Rietumu pasaulē ir kļuvusi par Krievijas kā agresora simbolu. Protams, ka šādā nozīmē ne agresorus, ne „laipnu cilvēku” aizstāvību es Latvijā nevēlos redzēt. Bet arī šādas lentītes aizliegšana ir tāds 50/50 jautājums – aizliegt vienmēr ir vieglāk, nekā pēc tam cīnīties ar aizlieguma sekām.
Un zinot šo lentīšu nēsātāju noskaņojumu, aizliegums tikai būs vēl lielāks stimuls vairāk čupoties un buntoties. Galu galā, mums taču vārda brīvība, vai ne?
Kā šajā situācijā rīkojās Ukraina, kuras iedzīvotājiem oranži dzeltenā pilnīgi noteikti pašlaik izraisa nelabuma sajūtu? Ukraiņi turpmāk kara laika upurus un arī uzvaru karā pieminēs, izmantojot sarkanās magones simbolu ar melnu vidu. Blakus šādai magonei norādīti Otrā pasaules kara sākuma un beigu datumi 1939-1945 un teksts «Ніколи знову» jeb tulkojumā „Vairāk nekad”. 
Ņemot vērā pašlaik notiekošo konfliktu Ukrainas austrumos, sarkanais simbols ar melno vidu atgādina arī lodes atstātās asiņainās pēdas. Jā, ne Otro pasaules karu, ne pašlaik Ukrainas austrumos notiekošo vairāk nekad nedrīkst pieļaut!
Atzīšos gan, ka neesmu šāda simbola liels atbalstītājs, jo tas man nedaudz atgādina plaģiātu (pret kuru, starp citu, arī Spolīša kungs gana aktīvi cīnījās Rīgas Stradiņa Universitātē). Kā zināms, sarkanā magone ir pirmā pasaules kara upuru piemiņas simbols, kas īpaši izplatīts bijušajā Britu impērijā. Magone atgādina par Pirmā pasaules kara cīņām Flandrijas laukos un šiem notikumiem pat veltīts pulkvežleitnanta Džona Makrī 1915. gadā sarakstītais dzejolis „In Flanders Fields”. Tirgojot šādas simboliskās magones, tiek vākti līdzekļi finansiāla, politiska un morāla atbalsta sniegšanai gan bijušo militāro konfliktu veterāniem, gan joprojām Britu bruņotajos spēkos dienošajiem.
Sarkanā magone simbolizē ne tikai pirmā pasaules kara upuru piemiņu, bet godina arī visus tos, kuri zaudējuši dzīvību visos bruņotajos konfliktos un pilsoņu karos kopš 1914. gada. No šī viedokļa es Ukrainu ļoti labi saprotu. Bet, vai deklarētais mērķis ar „savu” magoni tuvināties Eiropai sasniegs savu mērķi, pagaidām vēl ir pāragri teikt.
Nedaudz citu soli šogad spēra Baltkrievija. Lai arī Georga lentīte oficiāli Baltkrievijā nav aizliegta, brīvprātīgā piespiedu kārtā (kā daudzas lietas šajā valstī) par Uzvaras dienas oficiālo simbolu ir pasludināta sarkani-zaļa lentīte karoga krāsās ar ābeles ziedu. 
Šis zieds simbolizējot mēnesi, kad tika gūta uzvara Otrajā pasaules karā – maiju. Tirdzniecības un pakalpojumu sfērā strādājošajiem, kā arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu darbiniekiem „Lielās uzvaras ziediņa” nēsāšana no 1. līdz 9. maijam tagad ir obligāta!
Jebkurā gadījumā, gan Eiropa, gan Latvija visus savus esošos un bijušos karavīrus godina 11. novembrī. Eiropā pie krūtīm sprauž magones ziedus, Latvijā sarkanbaltsarkanos karodziņus. Nacisma sagrāvi un Otrā pasaules kara upurus mēs godināsim 8. maijā – datumā, kas, pieļauju, daudziem Latvijā (un, domājams, arī eiropeiskajā Ukrainā) joprojām neko īsti neizsaka.
Man gan, jo 8. maijā ir manas vecāsmātes Annas (Ervīna sievas) dzimšanas diena!
