Šovasar viņš svin jubileju, un visi viņam jautā un jautā - par dziesmām un dziesmu spēlēm, par mūziku un visu ko, bet viņš jau grib būt arī dzejnieks.
Man bija tas gods viesoties viņa Rīgas mājās, kur sarunājāmies par dzeju, par dzejas laikmetiem un dzejas klausītājiem.
Var jau savus dzejoļus palasīt tikai sieviņai priekšā, bet, es domāju, ka arī mūsu jaunajiem dzejniekiem ir prieks, ja piecu klausītāju vietā atnāk piecdesmit...”
Mūslaiku jaunos dzejniekus Peters sauc par gudriem un izglītotiem tehnoloģijās, kuriem visa pasaule vaļā, bet visu ko jau varēja atrast un izlasīt arī Dzelzs priekškara laikos, tikai nevajadzēja būt slinkam. Kamēr citi dzēra, varēja izņemt izziņu, ka tu pēti kādu noteiktu tēmu un specfondos visu ko izlasīt. Slinkiem jau arī tagad nevajag būt.
Varbūt es toreiz biju konformists? Varbūt. Man likās, ka taisni tā vajag rakstīt - tā, kā rakstīja no frontes pārnākušie latviešu dzejnieki," - tā aizdomājas Jānis Peters par saviem pirmajiem dzejojumiem.
Taču Mirdza Ķempe esot bijusi skarba skolotāja un stāstījusi par citu dzeju. Viņa esot bijusi liela mistiķe, un jauno dzejnieku vadājusi pa baznīcām, bet reizēm teikusi: "Tu gan esi mežonis! Neko no Dieva nesaproti!"
Ķempe bija Petera skolotāja dzejā. Otrs dzejas skolotājs Māris Čaklais galīgi neesot izvēlējies vārdus, lai pateiktu, kā vajag rakstīt. Kā jau laikabiedrs, pie kura bieži mājās lasīta dzeja, jo viņa dzīvoklis bijis centrā. Pirmā skolotāja rakstīšanā gan bijusi Valentīna Freimane Liepājas avīzes laikos, kad Peters rakstījis portretaprakstus par labajiem cilvēkiem, bet Valentīna teikusi: „Nenesiet man nekrologus! Tie taču ir dzīvi cilvēki!”
Un tā izskolojās dzejnieks Jānis Peters, kurš izlasīja Virzas „Straumēnus” un vēl daudz ko no savu vecāku grāmatplaukta. Saprata un atmodināja sevī to svarīgāko, kas nācis no iepriekšējām paaudzēm. Ieauga dzejā ar Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu. Ar dzejniekiem, kuri izsāpēja komjauniešu romantismu un kļuva pārliecināti opozicionāri. Ar dzejniekiem, kuri rakstīja nepadomju dzeju.
Kad es jautāju, vai tagad ir dzejas laikmets, Peters man atbild - bet tagad jau ir cits laikmets, tagad un toreiz - to jau nevar likt kā šablonu virsū.
Tomēr viņš lasa savu dzeju - izvēlējies vienu dzejoli, kas ļoti paticis Jānim Stradiņam, otru, - kas pašam, un vēl vienu, - kuru uzrakstījis Maskavā puča laikā. Tolaik viņš strādāja diplomāta darbu un daudzus gadus neko nav rakstījis.
Viņam tomēr ir svarīgi būt dzejniekam, arī tad, kad skaidrs, ka dziesminiekam lielāka popularitāte.
Viņš ir nakts cilvēks, kurš vēlu dzīvo augšā un vēlu mostas. Un, ja kāds jauns cilvēks pēc lielajiem Petera dziesmu koncertiem atradīs kādu viņa dzejas grāmatu, es domāju - viņš būs ļoti priecīgs.
Daudz laimes dzimšanas dienā, Dzejniek!
