Jauns galvenais treneris, daudz debitantu, vairāku līderu iztrūkums ir kombinācija, kuru nenovēlēt nevienai komandai. Ugunskristības Beļavskis un viņa uz Prāgu aizvestais sastāvs izturēja, ja reiz ar japāņiem, poļiem un korejiešiem nākamgad spēlēs Austrijas izlase, ne mūsējā. Pēdējie var tagad vaimanāt un šķelt zibeņus Latvijas un Francijas virzienā, tomēr paši vien vainīgi, ka nepaņēma trīs punktus pret Vāciju vai netika pie diviem spēlē ar Latviju.
Sportā allaž kādam jāpaliek pēdējam, bet Latvijas izlase beigu galā nav bijusi jau 19 turnīrus pēc kārtas. Tiesa, nemainoties situācijai, liktenis jau tuvākajos gados var uzgriezt mums muguru.
Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans apgalvo, ka, spēlējot visiem labākajiem, ceturtdaļfināls būtu rokā kā likts. Iespējams, taču ne jau tikai patriotismā ir meklējama vaina, kura trūkumu Lipmans pēdējos gados jau ierasti piesauc pasaules čempionātu kontekstā, lielākā vaļsirdības brīdī arī pasaucot uzvārdus. Redz mums tur viens tā, cits šitā, pat mans draugs Karsums nekā, lai gan pirms čempionāta visi sola, ka būs.
Bet nav, un ticiet, nebūs arī uz priekšu. Kaut vai tāpēc, ka spļaut akā, no kuras vēl būs jāsmeļ ūdens, ir tuvredzīgi. Diemžēl uz jautājumu, ko pati federācija varētu darīt lietas labā, lai puiši sakostu zobus, pieciestu sāpes un liktu pagaidīt kādam savam hobijam, lai dotos uz čempionātu, skaidras atbildes no LHF prezidenta neseko. Pretstatā tiek piesaukta Krievijas izlase, uz kuru visas viņu zvaigznes raujas, pat neatskanot telefona zvanam.
Jā, ir kas skrien pa galvu pa kaklu, taču arī - tikai pēdējos gados. Krievijā patriotisma vilnis ir nebijušos augstumos, viņi ir gatavi visus sist ne tikai hokeja laukumos, bet - kā rāda pēdējā gada notikumi - arī tuvējos kaimiņos. Viņiem visi ir ienaidnieki un kā nedoties palīdzēt dzimtenei, ja mūs visi ienīst? Kā var palikt malā, ja mums jāpārāda, ka tās jūsu sankcijas tāds s..ds vien ir. Galvas ir sagrozītas ne tikai ierindas krieviem, arī sportistiem. Ovečkins, Malkins ir tikai propagandas upuri, kuri Ziemeļamerikā dižojas ar Putina bildi uz sava T-krekla un paša prezidenta dāvātu "Mersedesu", kurš, starp citu, arī ir gana būtisks iemesls būt tur, kur ne tikai pats dod, bet arī attiecīgi saņem.
Mūsu federācijai arī ir jāizdara secinājumi. Kaut vai par to, ka jābeidz spēlēt muļķīgās paslēpes, bet atklāti un laicīgi pirms čempionāta jāpasaka - tas nevar, jo viņam sāp, tas vienkārši negrib, tam ir citi plāni.
Tagad tiek muļķoti līdzjutēji, bet pēc tam ar aukstu ūdeni aplieti arī paši spēlētāji, lai kādi viņiem būtu aizbildinājumi vai iemesli nebraukt.
Ir smieklīgi, ka pērn Jāni Spruktu norēja, ka viņš ir noguris, bet šogad par to, ka viņš neko nespēj. Darīja cik varēja, ar visu traumu. Nu nav šis viņa gads, bet nav jau arī, kas viņu nokostu un izkonkurētu no sastāva, jo šis čempionāts un gatavošanās pirms tā pierādīja, ka tālākās rezerves pasaules čempionātu līmenim vēl nav gatavas. To, kādas ir mūsu rezerves, vai precīzāk, ka viņu nav, skaļā monologā uzsvēra arī pats Sprukts un viņam nevar nepiekrist.
No 2015. gada Prāgas pavasara paliek rūgtums, ka netika izmantota Latvijas izlasē pēdējo sešu gadu laikā gana retā iespēja, kura rodas, ja komandas vārtsargs aizvada izcilu turnīru. Edgars Masaļskis bija izcils. Tikpat labs kā Artūrs Irbe 1997. vai 2000. gadā.
Ar tādu bastionu varēja kalnus gāzt. To spēja tikai daži – Kaspars Daugaviņš, Lauris Dārziņš, Guntis Galviņš, kurš spēlēja ar pretsāpju injekciju palīdzību, pelnījuši, ja ne pa kādai “Grindex” akciju paketei, tad visskaļākos aplausus, jo tas bija vareni. Tādas maiņas izlasē arī nav bijis sen. Statistika sportā nemelo, ielūkojoties Latvijas izlases spēlētāju nopelnītajos skaitļos, viss top skaidrāks par skaidru. Ar vienu spēlējošu maiņu pasaules čempionātā nav urbšana, tāpēc bijām tur, kur bijām astoņas sekundes pirms pamatlaika beigām ar Franciju. No dziļākiem mēsliem šoreiz izglāba Masaļskis.
Turnīra gaitā neko liels glābējs neizrādījās Aleksandrs Beļavskis, jo no 11 pārējiem uzbrucējiem izveidot vēl vienu trijnieku, kurš varētu iemest, tā arī neizdevās. Var jau teikt, ka mainot saskaitāmos, summa nemainīsies, taču meklējumi arī bija tādi bikli. Treneris simpātijas ieguva ar savu nosvērtību, tik vien kā pēc spēles ar Vāciju kritikas bultas lidoja Sprukta virzienā. Pie Znaroka un Nolana tā nebija, un Beļavskim, ja vien viņš grib vismaz atkārtot savu priekšgājēju sasniegto, tas būtu jāatceras. Iespēja viņam, spriežot pēc Lipmana teiktā, tiek pagarināta vēl uz vienu gadu. Atliek tikai mācīties.
