Militāro spēku nepārtrauktā rosīšanās un aktivitāte ik pa brīdim izraisa augstu amatpersonu norūpēšanos, tad tiek pasludināts vērtējums, kas profesionālam notikumu vērotājam bijis zināms visu laiku – situācija nav uzlabojusies, un tā jebkuru mirkli var pasliktināties. Un tas viss tādēļ, ka Maskava ar saviem pakļautajiem bandītiem jeb Doņeckas un Luhanskas „separātistiem” ne mirkli nav gatavojusies pildīt vienošanos par uguns pārtraukšanu.
Tas vēlreiz apstiprinājis seno patiesību, ka ar noziedzniekiem jārunā citā valodā. Tā kā to nav sapratuši galvenie starpnieki sarunu Minskas formātā jeb Vācijas un Francijas valdību pārstāvji, uz sekmēm konflikta risinājuma rašanā var necerēt.
Vispamānāmākais runātājs beidzamo mēnešu laikā bijis Vācijas ārlietu ministrs Valters Šteinmeiers, kas visbiežāk norādījis uz Kijevas pienākumu sarīkot vēlēšanas Krievijas okupētajos Donbasa rajonos. Aicinājis uz neiespējamo – kā to paveikt teritorijā, kuru kontrolē vietējie bandīti, Krievijas čekisti un krievu ģenerāļi? Pilnīgi neiespējami, un to vācu ministram vajadzētu saprast. Kā lai sarīko brīvas vēlēšanas ar normālu priekšvēlēšanu aģitāciju un nobalsošanu okupācijas spēku stobru priekšā?
Vēl viens aspekts – nav pilnīgi nekādu mehānismu, kā uz šiem Donbasa rajoniem Kijeva varētu nogādāt naudu, kas nepieciešama vēlēšanu sarīkošanai. Jāuzsver – bez okupācijas spēku iziešanas no Ukrainas teritorijas un „separātistu” atbruņošanas leģitīmas vēlēšanas nav iespējamas. Šteinmeiers to izliekas neredzam, tādēļ viņa galvenais spiediens vērsts pret Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, no kura tiek pieprasīta drīza vēlēšanu sarīkošana.
Ukrainas valsts galva nokļuvis visai neapskaužamā situācijā. No vienas puses, pret viņu vērsts Vācijas un Francijas spiediens (dažas reizes to pauduši arī ASV pārstāji, kaut gan amerikāņi par galveno uzskata normālu drošības apstākļu izveidošanu) sarīkot vēlēšanas šādos „neskaidros” apstākļos. Turklāt tas lielās līnijās sakrīt ar Kremļa plāniem. No otras puses, problēmas risinājumu gaida Ukrainas sabiedrība, kuras lielākā daļa nepiedos valsts prezidentam piekāpšanos Maskavai un Donbasa kolaboracionistiem. Tas pilnīgi droši nozīmētu Petro Porošenko politisko nāves spriedumu.
Jāatzīst, ka kļūdaina izrādījusies Ukrainas prezidenta nevēlēšanās pasludināt valstī karastāvokli un saraut diplomātiskās attiecības ar agresorvalsti Krieviju. Ja tas būtu izdarīts, skaļi un publiski norādot uz Krievijas agresiju, starptautiskajiem vidutājiem, visdrīzāk, tagad būtu liegtas iespējas pieprasīt no Kijevas vēlēšanu sarīkošanu teritorijā, kuru tā nemaz nekontrolē.
Situācijas izpratni nav veicinājis arī tas, ka oficiāli Ukrainas politiskā vadība visu notiekošo Donbasā joprojām sauc par antiteroristisko operāciju. Ja reiz tā, ko lai pārmet ierindas holandietim vai vācietim, ja viņš notikumus Ukrainas austrumos uzskata par pilsoņkaru. Turklāt jāņem vērā, ka arī labticīgā holandieša un vācieša prātu cenšas sagrozīt Kremļa propaganda. Izveidojas pavisam absurda situācija, ironizē kāds ukrainis, tā vien šķiet, ka „Ukraina pati pret sevi īsteno hibrīdkaru”.
Ukrainas traģiskie notikumi apstiprina to, ka attiecībās ar Krieviju paklusēšanas un pielabināšanas taktika ir kļūdaina.
Patiesības nenosaukšana noved pie vēl sliktākiem rezultātiem – vai tad, ja Kijeva jau sen oficiāli būtu nosaukusi Krieviju par iebrucēju un pārtraukusi diplomātiskās attiecības, Krievijas pārstāvis Minskas sarunās Boriss Grizlovs varētu mudināt ukraiņus pārtraukt antiteroristisko operāciju, lai noorganizētu vēlēšanas Donbasā? Bet kas attiecas uz Vācijas un Francijas augstajiem pārstāvjiem – viņu retorika (bezcerīgie aicinājumi) galvenokārt tēmēta savu valstu vēlētājiem.
Tas nozīmē, ka nav saprasta neatkarīgas Ukrainas nozīme kontinenta nākotnē. Tāpat nav novērtēts arī atdzimušais Krievijas kareivīgums, kas jau nodemonstrējis nevērību pret pastāvošo starptautisko kārtību un esošajām valstu robežām.
