Sākumā Rietumi visai mierīgi sagremoja Krimas sagrābšanu, diezgan uzkrītoši uzstājot, lai tikai Kijeva neiedomājas uzsākt militāru konfrontāciju. Ukraina to arī ievēroja, turklāt tobrīd tas faktiski nebija iespējams – gan nacionālās armijas zemo kaujas spēju, gan arī Krimas iedzīvotāju vairākuma atšķirīgo – separātisko politisko uzskatu dēļ. Taču arī vēlāk, kad vairs nebija noslēpjama Krievijas agresija Donbasā, tika atteikta aizsardzības ieroču pārdošana Ukrainai. Tas pats turpinājās arī vēl pavisam nesen pēc civiliedzīvotāju noslepkavošanas Volnovahā un Mariupolē, Vācijas un Francijas līderi nepārprotami noraidīja letāla militārā aprīkojuma piegādes Ukrainai. Ļoti iespējams, ka ar šādu nostāju abu valstu valdības panākušas tieši pretējo – stiprinājušas Kremļa pārliecību, ka reālas, kara apstākļiem atbilstošas palīdzības Kijevai nebūs un līdz ar to nebūs arī nopietnāku šķēršļu kara turpināšanai. Kā izsmiekls par neseno tikšanos Minskā izskanēja ziņa, ka jau pēc četrinieka 16 stundas ilgušajam sarunām Ukrainā atkal iegājuši prāvi Krievijas armijas spēki.
Bezspēcīgi, noguruši, skumji, bēdīgi – tādi pie sarunu galda izskatījās Merkele un Olands. Gluži tādā pašā izskatā 2008.gadā no Maskavas Tbilisi atgriezās toreizējais Francijas līderis Nikolā Sarkozī. Toreiz pēc tikšanās ar Vladimiru Putinu pilnīgi sagrautais Sarkozī centies pierunāt Mihailu Saakašvili pakļauties Krievijas prezidenta prasībām - pretējā gadījumā Putins solījis krievu armija ievest Tbilisi. Gruzijas prezidents neesot pieņēmis Sarkozī uzstājīgo aicinājumu. Nesen par to vienā no Ukrainas TV kanāliem stāstīja Saakašvili pats, piebilstot, ka krievu tālāku virzīšanos apturējis vienīgi stingrais ASV brīdinājums.
Berlīnē un Parīzē, divos ietekmīgākajos Eiropas Savienības centros, nav sapratuši Ukrainas notikumu iespaidu uz visa kontinenta nākotni. Tāpat nav izdarīti secinājumi, ka attiecībās ar Maskavu jāatsakās no tradicionālās diplomātiskās valodas, apelēšanas pie nāciju tiesībām, valstu teritoriju neaizskaramības, militāra spēka nelietošanas u.t.t.. Piesaucot jebko no tā, labākajā gadījumā iespējams dzirdēt apgalvojumus par vietējās krieviski runājošās minoritātes tiesību apspiešanu, kā tas bijis Ukrainas gadījumā.
Izlikšanās attiecībās ar Putinu, mēģinot viņu pielabināt, rezultātus nesniedz. Lietderīgāk runāt skaidru valodu un pievienoties Ukrainas parlamenta lēmumam, kurā Krievija tika nodēvēta par agresorvalsti. Tas dotu iespējas norādīt Putinam, ka ir jāizved vairāk nekā desmit tūkstoši krievu karavīru un simtiem bruņutehnikas un artilērijas vienību no Ukrainas. Diezin vai šāda atklātība samulsinātu krievus, taču arī piemērošanās Maskavas uzspiestajai versijai par Ukrainas iekšējo konfliktu starp Kijevu un Donbasa separātistiem visu pārvērš farsā - konflikta izraisītāja valsts un tieša dalībniece sevi pasludina par neitrālu un neieinteresētu samierinātāju. Ja tā saucamās Luhanskas un Doņeckas tautas republikas Rietumi nav atzinuši par teroristiskām organizācijām, ja Eiropas Savienība oficiāli nav nosodījusi Krievijas armijas atrašanos Ukrainā, trūkst stingra pamata komplicētajos kontaktos ar Kremli.
Rietumu kūtrumu saskatīt šīs spēles bīstamību (ko nevarētu teikt par Poliju, Baltijas valstīm un Somiju) kontinenta drošībai un mazdūšību aktīvi pretoties (līdz šim piemērotās sankcijas par tādam nevar uzskatīt) Kremļa neoimpēriskajām tieksmēm saskatījusi Ukrainas sabiedrība. Tā uzskata arī daudzi ukraiņu žurnālisti un eksperti. Beidzamais gads devis daudz vielas pārdomām un jaunām atziņām. Ukrainas premjers Arsēnijs Jaceņuks nesenajā intervijā CNN norādījis, ka valstij esot cerības pastāvēt vienīgi ekonomiskas augšupejas apstākļos, sekmīgi atbrīvojoties no korupcijas un izveidojot efektīvu valsts aizsardzību. Izdarīti secinājumi, ka galvenais sevis pasargāšanas darbs izdarāms pašiem – kā reformējot tautsaimniecību, tā arī izveidojot kaujas spējīgu armiju.
Diemžēl apgalvojumu, ka ukraiņu karavīri aizstāv ne tikai savu valsti, bet arī visu Eiropu, ietekmīgākajās ES galvaspilsētās drīzāk nav sapratuši.
