Poļu likumdevēju pieņemtajā lēmumā norādīts, ka 11.jūlijā tiks pieminēti Otrās Rečas Pospolitas pilsoņi, kas cietuši ukraiņu nacionālistu īstenotajā genocīdā no 1939.līdz 1945.gadam, tomēr par galveno pamudinājumu Seimas lēmumam kalpojusi tā saucamā Volīnijas traģēdija 1943.gadā. Tolaik fašistiskās Vācijas okupācijā esošajā teritorijā minētajā Ukrainas rietumu reģionā ukraiņu nacionālistu organizācijas OUN un UPA veica poļu tautības cilvēku masveida slepkavības. Iespējams, upuru skaits sniedzas līdz 100 tūkstošiem.
Polijas Seima vēstures traktējums izraisījis daudz iebildumu Ukrainas politiskajās un akadēmiskajās aprindās, un arī daļā poļu sabiedrības.
Pazīstamais poļu laikraksta „Gazeta Wyborcza” redaktors Ādams Mihņiks nosaucis parlamenta lēmumu par “muļķības, šovinisma un zemiskuma demonstrāciju”. Šajā rezolūcijā, pēc viņa domām, “neesot ne runas par vēsturisko patiesību, jo pēc 70 gadiem to neviens parlaments nespējot pavēstīt. Tajā redzama vienīgi politisko elišu pseidopatriotiska sacenšanās par to, kas tiks apsūdzēts nepietiekamā patriotismā, bet kam izdosies izvairīties no šādas apsūdzības. A.Mihņika kritiskais raksts, ko citējuši ukraiņu mediji, sākas ar šādiem vārdiem: “Ir noticis kaut kas pavisam nelabs: saniknota muļķība un pārsteidzošs gļēvums sagrāvuši tālredzīgās politikas sasniegumus, ko vairākas desmitgades īstenojuši gudri poļi un ukraiņi.”
Abu nāciju starpā, atskatoties pagātnē, ir daudz asu jautājumu un to vērtējums abās pusēs ir pilnīgi pretējs. Kaut vai sākot ar Bogdanu Hmeļņicki, kas ukraiņiem ir izcils hetmanis, kas uzsācis cīņu par neatkarību un licis pamatus neatkarīgai Ukrainas kazaku valstij, bet poļu skatījumā ievadījis Rečas Pospoļuitas dezintegrāciju, kas noslēgusies XVIII gadsimtā. Pamata atšķirīgam skatam uz vēsturi ir gana un tomēr, neraugoties uz to, beidzamajās desmitgadēs abas nācijas bija spējušas nepadoties tumšajiem pagātnes notikumiem.
A.Mihņiks norāda, ka poļu un ukraiņu elites visus konfliktus pārvērta dialogā, bet pastāvīgu nepieciešamību pēc kompromisa noteica abu pušu apzinātā politiskā griba. Tagad ar savu lēmumu Polijas Seims iespļāvis sejā ukraiņu demokrātijai un ukraiņu patriotiem, bieži vien propoliskiem,.
Polijas Seims, šķiet, aizmirsis vēl pirms nedaudz gadiem paustu toreizējā valsts prezidenta Leha Kačinska pozīciju. Viņš esot norādījis ukraiņiem, kā Polijā tiek vērtēts tagad Ukrainā reabilitētais nacionālistu līderis Stepans Bandera, taču nobeigumā piebildis: “Polija ir stingri pārliecināta – suverēno, brīvo un demokrātisko Polijas un Ukrainas valstu efektīvas un ciešas partnerattiecības atbilst abu valstu interesēm. Mēs nevaram to aizmirst."
Pazīstamais ukraiņu vēsturnieks Sergejs Kots aicina paskatīties arī uz citiem vēstures notikumiem. Piemēram, poļu-ukraiņu karu Ukrainas revolūcijas laikā 1917.-1921.gados, kad poļu armija “noslīcinājusi asinīs Ukrainas Austrumgalīcijas centienus pēc neatkarības. “Palasiet oficiālās ukraiņu liecības par poļu noziegumiem pret novada ukraiņu iedzīvotājiem, kas norāda uz sistemātisku, masveidīgu un plašu teroru pret visu ukrainisko.”
Tāpat reti kas zina, ka 1919.gadā Polija atteicās izlaist cauri savai teritorijai vilcienus ar munīciju, ko Ukrainas tautas republikas valdība bija nopirkusi Eiropā, pat arī sanitāros vilcienus, tādā veidā atstājot ukraiņus bez ieročiem pret boļševikiem. Der citēt vēl vienu fragmentu no ukraiņu vēsturnieka teiktā: “Jā, starp ukraiņiem un poļiem Volīnijā norisinājās traģiska un nežēlīga cīņa, kurā no abām pusēm gāja bojā desmitiem tūkstoši cilvēku no abām pusēm. Jā, ukraiņu sabiedrība atzina dramatiskos upurus no poļu un ukraiņu puses un godina tos atbilstoši. Tas ir īsts savstarpējās sapratnes un izlīguma ceļš.
Tagad Polijas Seima lēmums par poļu genocīdu Volīnijā 1943.-1945.gados sagrāvis sabiedriski mentālo un politisko līdzsvaru. Ukrainai un Polijai nāksies to izveidot no jauna. Tikai tas būs jādara daudz sliktākos apstākļos. Žēl.”
Tieši pretēji – ar sajūsmu – Seima lēmumu novērtēja Krievijas Valsts dome. Papildus apliecinājums, ka Polijas parlamentam “gadījies” pieņemt ļoti apšaubāmu lēmumu.
