Kādēļ cilvēkiem ir bail? Šogad Baltijas valstīs "Norstat" veikta sabiedriskās domas aptauja liecina, ka mūsu valstu iedzīvotāji ir novērojuši, ka kāds tiek nonicināts vai izsmiets tādēļ, ka paudis savus uzskatus vai pat viņa izcelsmes vai dzīvesveida dēļ. 26% no Latvijas iedzīvotājiem šādu attieksmi ir izjutuši uz savas ādas.
Šajā skumīgajā pieredzē Baltijas valstu sabiedrības ir ļoti līdzīgas. Latvijas vienīgā specifika: salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvijas iedzīvotāji biežāk saskaras ar izsmieklu no sev pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem.
Visās trīs valstīs tika radītas fokusgrupas, lai dziļāk izzinātu situācijas, kurās runāt ir bail. Pētījuma gala rezultāti tiks publicēti tikai 2024. gadā (pētījumu veic Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS kopā ar Atvērtās Lietuvas un Atvērtās Igaunijas fondiem), taču jau šobrīd var pateikt, ka Latvijas iedzīvotāju pieredze rāda, ka Latvijā tēmu riskantums būs atkarīgs ne tikai no pašas tēmas, bet arī no tā brīža kompānijas. Piemēram, vienu ļaužu pulkā Krievijas iebrukums Ukrainā ir pavisam droša saruna tēma, citā – klātesošie no šīs tēmas bēgs kā no uguns. Vienu cilvēku sabiedrībā ir droši runāt par vakcināciju pret Covid-19, citā šī tēma var izjaukt draudzības un pat ģimenes. Domubiedru pulkā viendzimuma pāru attiecību regulējums, veselības mācība skolās var nešķist strīdīgi jautājumi, kamēr sociālajos tīklos tie var izprovocēt publisku samazgu vilni.
Izrādās, ka Lietuva un Igaunija no mums īpaši neatšķiras. Tās pašas tēmas ar ļoti līdzīgiem akcentiem. Neliela tematiska specifika: Igaunijā šogad īpaši asa bija mizogīnijas, sieviešu nonicināšanas tēma, Lietuvas publiskajā dienas kārtībā cilvēkus sašķēluši viedokļi par narkotiku legalizēšanas problemātiku.
Lai gan intuitīvi varētu šķist, ka demokrātijā jebkādi viedokļi ir vērtīgi, bet vai tas tiešām tā ir? Un vai tas vienmēr ir slikti, ja kāds tiek publiski norāts par savu viedokli, pat ja norāšana notiek asā formā?
Atbildes uz šiem jautājumiem ne tuvu nav tik pašsaprotamas, kā dažkārt varētu šķist. No vienas puses, vārda brīvība ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tam ir racionāls iemesls: neviens cilvēks nav viszinošs. Vienmēr iespējams, ka kaut ko nepamanām vai pat apzināti ignorējam. Strīdos, kā saka, var piedzimt patiesība.
No otras puses, iedomāsimies sabiedrību, kur katrs varētu teikt pilnīgi visu, kas viņam tobrīd ir prātā, līdzīgi kā tas reiz notika interneta ziņu portālu komentāru sadaļās vai šobrīd novērojams vienā otrā sociālajā tīklā! Tam ir cena: šādā vidē izcelsies agresīvākais un skaļākais, kamēr pārējā sabiedrība ar laiku savu uzmanību pārvirzīs uz citām nodarbēm, šos kašķus sākot uztvert kā dzīves kvalitāti bojājošu troksni.
Sociālās normas, kas mums katram bieži "dzīvo galvā" un liek piebremzēt ar izteikumiem, ir svarīgs sabiedrības pašregulācijas mehānisms. Tas ļauj cilvēkiem turpināt sadzīvot, funkcionēt kā vienai sabiedrībai pat tad, ja viedokļu atšķirības starp viņiem ir fundamentālas.
Var šķist paradoksāli, bet tieši tāda pati, proti, pašregulācijas funkcija var būt arī vēlmei "pieklusināt" kādu viedokli. Dažkārt viedokļu atšķirības ir tik asas vai nāk tādā dzīves situācijā, ka šīs atšķirības dalībniekiem vai auditorijai sāk izskatīties teju kā dzīvības vai nāves jautājums. Šādos apstākļos katrs pretējā viedokļa paudējs izskatīsies pēc ienaidnieka un viņa pieklusināšana – pēc personiska džihāda vai kaujas uzdevuma.
Saspringtās krīzes situācijās arī šādi var izskatīties sabiedrības pašregulācijas rezultāts: kad nozīmīga sabiedrības daļa ir apturējusi diskusijas iespējas par kādu jautājumu, demonstrējot citiem, ka par atšķirīgu viedokli draudēs sankcija. Šī sankcija varētu būt jebkas spektrā no korekta nosodījuma līdz kriminālsodam. Baltijas valstu fokusgrupās tika minētas arī tādas domstarpību risināšanas prakses kā personisko attiecību saraušana, nepieņemama viedokļa paudēja bloķēšana sociālajos tīklos. Dažkārt abas puses nolemj nesaraut personiskās attiecības, bet par strīdus izraisošo tēmu vienkārši vairs nerunāt.
Vēlme "pieklusināt" sev vai sabiedrībai absolūti nepieņemamu viedokli ir dabiska. Tā funkcionē līdzīgi kā imūnsistēma, saskaroties ar kādu infekciju.
Nelaime tikai, ka imūnsistēma var būt pārāk aktīva un organismam nevis ļaut izveseļoties, bet to, tieši otrādi, novājināt. Līdzīgi ir ar vēlmi no publiskās telpas izslēgt kādu viedokli vai tā paudēju. Jārēķinās, ka tam var būt augsta cena.
Pirmkārt, cena izpaudīsies kā mānīga ilūzija, ka tad, ja dzirdams tikai viens skatījums, tad cits viedoklis dotajā sabiedrībā nemaz nepastāv un visi ir domubiedri. Tikmēr apklusinātie turpinās rūgt savā aizvainojumā un meklēs iespēju protestam – ja ne par šo, tad par kādu citu tēmu. Ne velti dažādās valstīs vēlēšanu balsojumiem par agresīvi populistiskiem politiskiem spēkiem reti kad ir viens konkrēts cēlonis – biežāk tās ir sekas ilgi krātam rūgtumam, kuram beidzot ir parādījies kanāls, caur kuru izpausties.
Otrkārt, cena var būt arī paranoja, kad pieklusināšana sāk attiekties ne tikai uz viedokļiem, kas šķiet KLAJI nepieņemami, bet arī tādiem, par kuriem citos apstākļos būtu šaubas. Pēc tam veidojas "pareizo viedokļu" ortodoksija, kas prasa nemitīgus to apliecināšanas rituālus un kam līdzi var nākt arī pedantiska uzraudzība par katru pat iztēlē esošu atkāpi. Sevišķi krīzes situācijās sāk pašorganizēties "viedokļu policija", kas ir labprāt gatava šo uzraudzības funkciju īstenot.
Diemžēl šī parādība ir universāla – mazāk atkarīga no cilvēka ideoloģiskās pārliecības, vairāk no personības struktūras, konkrētās dzīves situācijas un arī situatīvas sajūtas par spēka pozīcijām attiecīgajā situācijā. Īpaši efektīvi "viedokļu policisti" būs tie, kuriem sagādā prieku pacelšanās uz citu rēķina un kuri jūt, ka vismaz sev svarīgā references grupā tobrīd atrodas vairākumā.
Rezultāts: cilvēki dotajā sabiedrībā aizvien vairāk baidīsies ne tikai brīvi runāt, bet arī brīvi domāt. Tas nozīmē, ka pieaug arī risks, ka VISAS sabiedrības un valsts līmenī tiek pieņemti nepareizi, nepārdomāti lēmumi, jo lēmumu pieņēmēji sevī ir apspieduši šaubas par to pamatotību un neviens cits nav spējis pietiekami uzstājīgi šīs šaubas formulēt.
Kāds tam ir risinājums? Nezinu. Bet tā noteikti nav padomju multfilmu "draugi, dzīvosim draudzīgi!" formula. Nav reālistiski sagaidīt, ka cilvēki ikdienā spēs civilizēti, bez aizvainošanas savstarpēji sarunāties par tēmām, kur viņu viedokļu atšķirības ir fundamentālas. Vai kur tikpat būtiski atšķiras viņu priekšstati par to, ko nozīmē civilizēta saruna. Dažos kontekstos izvairīšanās no tēmas vai bloķēšana sociālajos tīklos nudien arī ir labākais, ko var izdarīt.
Man šķiet svarīgi pievērst uzmanību trim lietām:
Pirmkārt, pamanīt sevi viedokļu policista lomā. Tas nenozīmē, ka viedokļu policista loma NEKAD nav attaisnojama. Ir gadījumi, kad tā ir ļoti svarīga. Ir svarīgi aizrādīt, ja redzi, ka, piemēram, attiecīgā viedokļa mērķis nav informēt, bet aizvainot vai sēt naidu. Bet svarīgi pamanīt brīdi, kad tā sāk kļūt par pašmērķīgu izsmiešanu, pacelšanos uz citu rēķina vai brīvas domas slāpētāju.
Otrkārt, vienkārši jāpieņem doma, ka tad, kad cilvēks (kur nu vēl lielas sabiedrības grupas!) ir nobijies, viņš uzvedīsies agresīvāk un pret vārda brīvību kā sargājamu vērtību izturēsies nevērīgāk. Tā vienkārši ir. Šādos apstākļos tēmas, par kurām vēl nesen varēja brīvi diskutēt, kļūs teju vai neapspriežamas. Lai atgrieztos pie mierīgas diskusijas, jāmazinās trauksmes līmenim. Bet demokrātiskajām institūcijām, it sevišķi tiesām un sabiedriskajiem medijiem, arī šādos apstākļos ir jāspēj nosargāt vārda brīvību kā vērtību. Tās robežas varētu būt šaurākas nekā "miera laikā", bet tās nevar būt tik šauras, lai sabiedrība vairs nespētu reflektēt pati par sevi, savām izvēlēm.
Un, visbeidzot – lai arī cik asas un dziļas ir viedokļu domstarpības sabiedrībā, tai joprojām ir jāspēj funkcionēt kā vienotai sabiedrībai, kopīgi risināt gan ikdienas, gan krīzes situācijas. Tādēļ tieši spriedzes brīžos ir īpaši svarīgi rīkot pēc iespējas daudz zemas spriedzes pasākumu, kur var satikties visdažādākie cilvēki un pārliecināties, ka, par spīti viedokļu atšķirībām konkrētos jautājumos, mēs neesam viens otram ienaidnieki.
