Vispirms no Emmas draugu oficiālā paziņojuma: "Viņas lappusē literatūras portālā "Proza" publicēti 184 darbi. Stāsti, apraksti un grāmatas, kurus lasot, iepazīstam ne tikai autores personību, bet arī to laiku un to pasauli, kurā viņa dzīvoja. 42 tūkstoši lasītāju no visas pasaules. Sajūsminātas recenzijas. Zvani no draugiem dažādās valstīs. Rosīga sarakste pa elektronisko pastu. Tādi bija viņas dzīves pēdējie gadi, kad viņa bija pārcēlusies no Rīgas pie meitas ASV.
Un arī lielā vecumā katru vasaru Emma lidoja no Ņujorkas uz Rīgu, kur bija palicis mīļotais dēls. Ar viņa tēvu, izcilo Rīgas ķirurgu Aleksandru Bramņiku, Emma laimīgā laulībā nodzīvoja 32 gadus – līdz tai traģiskajai dienai, kad viņas vīra sirds apstājās pēc kārtējā infarkta. Dakteris Bramņiks glāba pacientus, taču nesaudzēja savu veselību.
Emmai jau bija krietni pāri sešdesmit, kad viņa jau otro reizi kā līgava nokļuva uz Rīgas dzimtsarakstu nodaļas sarkanā paklāja. Galu galā tika sarakstīta grāmata "Es apprecēju romantiķi" – par laulību ar zinātnieku un politiķi Mavriku Vulfsonu.
Emma Bramņika-Vulfsone nomira ASV, bet viņas pēdējā vēlēšanās bija tikt apbedītai Šmerļa kapos, kur atdusas viņas piederīgie. Bēres notiks Rīgā.
Pati Emma Bramņika par sevi rakstīja ļoti īsi: "Piedzimu Krievijā bēgļu no Latvijas ģimenē Pirmā pasaules kara laikā. Bērnība un jaunība pagāja Ufā, Baškīrijā. Pēc ģimenes atgriešanās dzimtenē un Žurnālistikas fakultātes pabeigšanas Latvijas Valsts universitātē Rīgā vairāk nekā pusgadsimtu biju profesionāla žurnāliste. Darbs presē: laikraksti, radio, kino un televīzija, scenāriji, festivāli, tikšanās ar Personībām."
Bet tagad par to, kas slēpjas aiz šiem skopajiem vārdiem. Aizgājusi no dzīves pilnīgi unikāla personība, kas pārdzīvojusi pietiekami daudz, taču līdz galam saglabāja absolūti fenomenālu humora izjūtu un pozitīvas emocijas, kas prata uzlādēt ar savu enerģiju jebkuru, kurš nonāca saskarsmē ar viņu.
Ar Emmu iepazinos sava žurnālista ceļa pašā sākumā, pirms apmēram 29 gadiem. Emma tad jau bija pensionāre un man likās pilnīgi nenopietna personība. Satikusi uz ielas, jautāja, kurp eju, un uzzinājusi, kurp (piemēram, uz izstādi), reizēm teica: "Iešu ar tevi kopā!" Viņai vienmēr līdzi bija mazs fotoaparātiņš (tolaik tas bija retums)… Atceros, atbrauca Maija Pļisecka, viņai bija preses konference. Visi jautāja par dižās balerīnas likteni, taču Emma beigās pavaicāja: "Bet kāds jums ir suns? Vai kaķis? Maija, Maija, tad ir vai nav? Bet kā sauc?" Es biju izbrīnīts.
Sastapu Emmmu brīdī, kad viņa rakstīja mazus tekstiņus tolaik valsts galvenās avīzes "Diena" krievu izdevumam. Tik mazus, ka tiem pat nelika parakstu. Foto un mazs teksts no slavenību personīgās vai "augstāko aprindu" dzīves. Honorārs – divi lati. Nu pilnīgi nenopietni. Emma jautri darīja savu darbu!
Emmas patiesās izcilās personības iezīmes manās acīs kļuva redzamas ar visu savu spēku, kad pēc pieciem mūsu pazīšanās gadiem viņa ieradās redakcijā, kur es kvernēju pie kāda teksta (viņu ielaida visās redakcijās kā žurnālistikas veterāni, kas nevēlas doties pelnītā atpūtā). "Sveiks, Andrjuša," viņa nebēdnīgi teica. "Bulciņu gribi?" Un brālīgi ar mani dalījās. Un aizgāja tālāk pie jaunajiem kolēģiem. Pēc tam viņa man deva vērtīgu padomu: "Bet ko tu dienas vidū sēdi redakcijā, uzposies uzvalkā? Ak vakarā jāiet uz operu? Vajag darbā skapīti, kur glabāt uzvalku, lai to nedeldētu. Un maiņas apavus. Manos laikos tā vienmēr bija!"
Viņa savulaik bija žurnāliste "Vefietī". Tā bija rūpnīcas VEF avīze, nevis republikas vai vismaz pilsētas mēroga laikraksts. Tiesa, tās metiens bija pārdesmit tūkstoši eksemplāru. Un materiāli tajā bija unikāli. Reiz piecdesmito gadu beigās uz leģendāro rūpnīcu atbrauca Ņikita Hruščovs un Valters Ulbrihts, Padomju Savienības un Austrumvācijas līderi, bet foto viņiem līdzās dāma. Emma. Veido reportāžu. Viņa rakstīja arī par kosmonautiem – Nikolajevu, Tereškovu… Tolaik tās bija pirmā lieluma zvaigznes. Un arī Jurijs Gagarins un līdzās, protams, Emma. Ar to fotogrāfiju saistīts smieklīgs gadījums, viņas seja tajā pilnībā nav redzama, jo, kā man stāstīja nenogurdināmā Emma, tieši fotografēšanās laikā viņai nokritis blociņš un pildspalva. "Taču tā esmu es, to var redzēt pēc manas faktūras!" viņa teica.
Un tādu gadījumu ir milzumdaudz. Emma tos "protokolēja", salika mapītēs, glabāja. Jo tieši tā taču ir vēsture – valsts, cilvēku, laika.
Viņa bija viena no Latvijas labākajiem kardioķirurgiem Aleksandra Bramņika atraitne, viņš aizgāja no dzīves pēc kārtējā infarkta. Viņa viņu "vilka" līdz pašām beigām. Šmerļa kapos vēl pirms gadiem četrdesmit pēc viņas un bērnu Larisas un Genadija ierosmes uz viņa kapa tika uzstādīts īsts monuments, kuru veidojusi izcilā tēlniece Viktorija Pelše (decembrī viņai apritēs 87 gadi – novēlēsim viņai labu veselību!).
Visos likteņa pavērsienos Emma saglabāja gaišu un priekpilnu attieksmi pret dzīvi, arī jau ļoti solīdā vecumā. Viņai patika Nobela prēmijas laureāta, dižā fiziķa Ļeva Landaua (protams, viņa ar viņu tikās, Nobela prēmijas laureāts pastāvīgi atpūtās Jūrmalā!) teiciens, ka laimei ir trīs sastāvdaļas – iemīļotais darbs, mīļotais cilvēks un sarunas. Tas viss Emmai bija, to visu viņa sargāja. Pat tad, kad nomira dzīvesbiedrs, viņai palika bērni un daudzie paziņas.
Bet viņas dzīves otrā puse ir pietiekami pazīstama – pateicoties viņas laulībai ar profesoru, vienu no atjaunotās Latvijas Republikas dibinātājiem Mavriku Vulfsonu. Mavriks bija kļuvis par atraitni, Emma bija atraitne. Mavrika meitai, māksliniecei Irēnai Lūsei, ienāca prātā iepazīstināt abus seniorus. Un iepazīstināja. Emma atnāca pie Raiņa pieminekļa, tur sēdēja Mavriks… Viņš paskatījās uz Emmu un, palūkojoties pulkstenī, sacīja šos dižos vārdus: "Man ir maz laika!" Un viņi apprecējās! Un ģimenes tango turpinājās gandrīz desmit gadus! Viņi patiešām dejoja – Emma rūpējās par profesora kāju vingrināšanu. Esmu viesojies viņu mājās, viņi mēdza uzaicināt ciemiņus. Un tie bija laimīgi gadi norietā. Par to Emma rakstīja atmiņu grāmatā "Es apprecēju romantiķi".
Mavriks nomira mājās, un Emma bija kopā ar viņu. Protams, Emmai līdzās bija diktofons, un viņa ierakstīja leģendārā profesora pēdējos vārdus: "Viss bija pareizi…" Pēc tam Emma aizbrauca pie meitas uz Ņujorku, tur draudzējās ar dzejnieci Bellu Dižuru, dižā tēlnieka Ernsta Ņeizvestnija māti, kas nodzīvoja 102 gadus. Un katru gadu Emma vasarā atgriezās Latvijā – 3. augustā viņai bija dzimšanas diena.
Atceros, ka 2013. gada 3. augustā Emmai apritēja 85 gadi un viņa uzaicināja kādus piecdesmit cilvēkus uz čehu restorānu "Šveiks" Stabu ielā, netālu no viņas mājām. Sapulcējās VEF darbinieki, bija arī skarbās revolucionāres Ineses Armandas māsas mazmeita, kas strādāja Rīgas kinostudijā. "Šveikā" tika vareni atzīmēta leģendārās žurnālistes visnotaļ solīdā jubileja. Galdi lūza no ēdieniem, dzērieni neizsīka. Tovakar Emma paziņoja, ka sava laulātā drauga milzīgo arhīvu nolēmusi nodot Latvijas Universitātes Akadēmiskajai bibliotēkai. Pēc kāda laika unikālais arhīvs bibliotēkai tika nodots.
Par vienu no vakara kulminācijas brīžiem kļuva Mavrika Vulfsona portreta demonstrēšana. Un tad visi klātesošie kļuva par mistiska gadījuma lieciniekiem – no restorāna loga tieši uz portretu lidoja melns taurenis… Tas šķērsoja visu restorāna pagrabtelpu un nolaidās uz portreta. Un tad es pirmo reizi ieraudzīju, ka Emmai sāka birt asaras. Pēc tam viņa man teica: "Es tā sapņoju, ka izvilkšu viņu vēl piecus gadus…"
Jā, un tad viņa man pasniedza lielisku dāvanu. Pareizāk sakot, veselas divas. Viņa mani uzaicināja pie sevis mājās un uzdāvināja Mavrika Vulfsona džemperi: "Lai būtu silti un lai tu, Andrjuša, būtu gudrs." Bet pēc uzdāvināja kādu fotogrāfiju. Un tad gandrīz vai apraudājos es.
Deviņdesmito gadu vidū man bija mīļotais cilvēks, reizēm mēs ar viņu apmeklējām izstādes. Deviņdesmito gadu beigās viņš aizbrauca uz Austrāliju, kur nodzīvoja ilgus divdesmit gadus. Nevienas fotogrāfijas kopā ar viņu par piemiņu man nebija palicis, iedomājieties, bija tik žēl! Toreiz taču smalko aprindu pasākumos nefotografēja visus pēc kārtas, nebija mobilo telefonu un viedtālruņu. Bet Emmai bija tas fotoaparātiņš. Un viņa nofotografēja. Un divpadsmit gadus vēlāk uzdāvināja man šo fotogrāfiju, uz papīra: "Še, turi!" Emma, paldies! Vēlreiz pierādīji, ka "rokraksti nedeg", kā rakstīja Bulgakovs.
Jā, un Emmas testamenta vietā piedāvāju noklikšķināt uz šīs saites. Tā ir neliela publikācija portālā Rus.LSM.lv pandēmijas laikā, kad bija skumji, garlaicīgi, bēdīgi. Uzrakstīju 92 gadus vecajai Emmai Ņujorkā, bet viņa man atbildēja, kā jādzīvo ne tikai pandēmijas laikā, bet dzīve vispār!
