Pagurušas plūkt sulīgo zāli, diendusā atlaidušās laiski gremo brūnraibās ‘Hereforda’ un ‘Limuzīna’ šķirņu govis. Tepat piekalnītē stāv leģendārais traktors, ar kuru jaunie zemnieki pērn devās piketēt uz Briseli – tas ir Bebru pagasta zemnieku saimniecībā “Atpūtas”. Nosaukums gan neatbilst darbam, ko jaunajiem zemniekiem šeit nākas ieguldīt, gādājot par 160 govju ganāmpulku.
Raita Ungura senči šajā zemē dzīvojuši astoņās paaudzēs. Raitis ar sievu Liānu un viņu bērni Kārlis un Karlīne , kas saimnieko “Atpūtās”. tagad iznāk sestā un septītā paaudze. Savulaik Raitis pats bijis konkursa “Senču aicinājums” pretendents, tagad žūrijas priekšsēdētājs, un vēl līdz oktobra sākumam gaida pieteicamies jaunos lauksaimniekus. Pats viņš uz balvu nepretendē, kaut īstenībā atbilst konkursa nolikumam, jo turpina senču iesākto lauksaimniecībā. Raitis rāda dzimtas koku, kas zaru zariem izpleties uz visām pusēm:
„Gads šim kokam ir sākums, kad viens no senčiem kā vēsturiskā kartupeļu dumpja vaininieks tika kājām aizdzīts uz Sibīriju. Te mans vectēvs, mans tēvs, viņa tēvs, vectēva sieva un viņa mamma.”
Raitim senči šajā zemē saimniekojuši, un tagad viņam prieks ir visu to turpināt. Raitim ir maģistra grāds lauksaimniecībā, un viņš uzskata, ka Latvijā jaunajiem iespējas ir: „Mums ir 350 tūkstoši hektāru zemes, kas šobrīd netiek pieteikti maksājumiem, aizauguši, bet te ir iespējas.”
Gaļas lopus audzēt Raitis izvēlējies tādēļ, lai būtu iespējams vienlaicīgi saimniekot un studēt. Lopiņus galvenais ir pabarot, tie nav divas reizes dienā jāslauc. Paliek laiks arī darbam Jauno zemnieku klubā. Šobrīd aktuālākais ir jautājums par zemes tirgu, kur jaunajiem arī savs vārds sakāms, – uz mūsu zemi kāri skatās skandināvu kompānijas, kas grib apmežot, un tas ir nepieņemami, to nedrīkst pieļaut.
Dzīvesbiedrei Liānai ir bakalaura grāds socioloģijā, bet dzīve ievirzījusies pavisam citā gultnē un Liāna ir laimīga te, laukos, kopā ar Raiti un bērniem. „Kādreiz es domāju, ka nekad nedzīvošu laukos, strādāšu birojā no astoņiem līdz pieciem. Bet nu esmu laukos, un te ir forši,” viņa secina.
Arī piecgadīgais Kārlītis, izaudzis liels, strādāšot laukos: „Braukšu ar traktoru un aršu. Vākšu sienu un vedīšu uz mājām, došu govīm.”
Nākotne lauksaimniecībai Latvijā ir. Jā, nepieciešama godīga lauksaimniecības politika, vairāk atbalsta, vairāk stimulu jaunajiem zemniekiem, un tad viņi paliks un saimniekos savās tēva mājās – Raitis Ungurs par to ir pārliecināts.
