„Rozīšu” māja, kur dzīvo divas pensionāres māte un meita – Milda un Dace Praulas, arī ir viena no tām lauku viensētām, kur autobuss nekursē jau vairākus gadus, Vidzemes augstskolas pētniecēm abas saimnieces stāsta, ka ir jau ar to samierinājušās.
''Nu, cik tad mums daudz vajag? Pie ārstiem tikai…
- Tagad, ja jums vajag uz Mazsalacu nokļūt, kā jūs tiekat?
- Mēs meklējam pa maksu.
- Vai būtu kāda konkrēta diena, kurā jūs gribētu?
- Nav tā padomāts, nav pierasts vairs, ka ar autobusu jābrauc.''
Reizi nedēļā gan te iebrauc autoveikals, bet ir jau situācijas, kad tomēr ir jātiek līdz Sēļiem vai Mazsalacai, tāpēc iecere, ka pa telefonu varētu pieteikt auto, te tiek vērtēta atzinīgi:
“Jā, jā, kad mēs piezvanītu, tad jā, vismaz reizi pa nedēļu. Tā ka man ir diabēts, tad man vismaz divreiz ir obligāti vajadzīgs uz Mazsalacu, un tad, kad pie ārsta brauc, tad visu mēs sapērkam, ko mums vajag.
Kaimiņmāju saimnieks Andžs Micjānis, pie kura arī iegriežas Vidzemes Augstskolas pētnieces, ir visai neticīgs par to, ka te varētu atkal būt sabiedriskais transports, kaut gan vajadzība braukt reizēm rodas.
Vidzemes Augstskolas profesore un vadošā pētniece Agita Līviņa, kura kopā ar kolēģi apzina Sēļu pagasta iedzīvotāju viedokļus, secina, ka lauku cilvēki vietās, kur autobuss nekursē jau ilgstoši, ir samierinājušies ar situāciju:
''Cilvēki jau ir atraduši, un, ja vaicājām sieviņām, viņas samulst, viņas nemaz nevar iedomāties, kur viņām vajadzētu braukt… Vaicājot šeit iedzīvotājiem Mazsalacā, mēs gribam saprast viņu paradumus, kā viņiem būtu ērtāk šo transportu pieteikt - vai tas būtu telefona zvans, vai īsziņa, vai e-pasts. Līdz šim izskatās, ka tas būtu telefona zvans, kas būtu pats ērtākais iedzīvotājiem.''
Iecerei ieviest transportu pēc pieprasījuma šobrīd, pētot arī ārvalstu pieredzi, tiek meklēti dažādi varianti, jo ne visās teritorijās vienlīdz labi varētu darboties viens modelis, tāpēc arī, kā stāsta projekta vadītāja Līga Puriņa-Purīte, divi dažādi pilotprojekti būs Alūksnes un Mazsalacas novados:
''Alūksnes novadā - tur visdrīzāk būs klasiskais transports pēc pieprasījuma, respektīvi, tie autobusu maršruti, kas jau ir maršrutā: ja būs pieprasījums, divas dienas iepriekš būtu jāpiesaka, tad šis autobuss, kurš šobrīd ir ļoti maz noslogots, tikai tad viņš izbrauks šo konkrēto maršrutu. Otrs modelis, tas ko mēs vēlamies ieviest kopā ar Mazsalacas pašvaldību, ka ir lielāka fleksibilitāte, tas nozīmē, ka attiecīgi pārvadātājs saņem telefona zvanu: ziniet, iebrauciet mājās, un tikai tad šis pārvadātājs veic šo pārvadājumu, viņš izbrauc uz to vietu.''
Projekta sadarbības ārvalstu partneru pieredze liecina, ka transports pēc pieprasījuma būtībā ir pašvaldību rūpe.
''Viens no modeļiem, kas veiksmīgi darbojas Vācijas mazā pilsētā, kas strādā uz brīvprātības principa, respektīvi, vietējie iedzīvotāji, kas jau ir pensionāri, reģistrējas pašvaldībā un saka, ka viņi ir ar mieru katrs brīvprātīgi kādu nedēļas dienu braukt kādā konkrētā maršrutā, bet pašvaldība maksā šim brīvprātīgajam.''
Kā transports pēc pieprasījuma varētu darboties reāli, Mazsalacas un Alūksnes novados paredzēts sākt izmēģināt pēc gada.
