ĪSUMĀ:
- Latvijā noslēgusies pirms pieciem gadiem sāktā dabas skaitīšana.
- VARAM piedāvājums, kā saudzēt saskaitītos meža biotopus, raisīja asas diskusijas.
- Patlaban aizsargājamo meža teritoriju saudzēšanas plāna izstrāde ir apstājusies.
- Meža nozarē ministrijas piedāvājumu būtiski paplašināt aizsargājamās teritorijas uzņēma ar bažām.
- Latvijas Kokrūpniecības federācijā ir bažas par nozares apturēšanu.
- Dabas aizstāvju ieskatā aizsargājamo meža teritoriju situācija Latvijā ir ielaista un nav, kur atkāpties.
- Visticamāk, lielāko daļu no jauna veidoto aizsargājamo teritoriju izvietos valsts mežos.
Pirms pieciem gadiem sāktā dabas vērtību skaitīšana ir noslēgusies, taču nu uzsācies, iespējams, grūtākais posms – ko iesākt ar atrasto, kā to pasaudzēt. Iespējamiem scenārijiem bija jābūt gataviem līdz šā mēneša beigām, taču VARAM piedāvātie varianti sacēluši īstu vētru meža nozarē, un dokumenta virzība pagaidām apstājusies.
Dabas skaitīšanas laikā kopumā reģistrēti 662 951 hektārs Eiropas nozīmes biotopu. No tiem aptuveni puse jeb 334 597 hektāru ir meža biotopi. Lielākā daļa no tiem atrodas Latvijas valsts mežos. Taču tie veidojušies kā vairākas mazas saliņas izkaisītas lielā platībā. Tādēļ viens no piedāvājumiem ir tos apvienot ar piegulošiem mežiem un veidot lielākas aizsargājamās platības.
Pēc Latvijas Kokrūpniecības federācijas aplēsēm, meža biotopi ir 40% no ciršanas vecumu sasniegušām mežu platībām, un to vienlaicīga izņemšana no aprites var apstādināt Latvijas kokrūpniecības nozari.
“Mums tie rādītāji parādās signalizējoši, biedējoši, mēs neapgalvojam, ka simtprocentīgi mums ir taisnība, bet mēs gribam, lai tiem, kam ir tie visi dati un sapratne, ko nozīmēs starpmeži, kas nav biotopi, drīkstēs veikt mežizstrādi vai nedrīkstēs veikt mežistrādi, ja drīkstēs veikt – kādu,” sacīja Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
Aktīvā mežu apsaimniekošana, lielais kailciršu apjoms bijis viens no iemesliem, kādēļ dabas vērtības ir tik izkaisītas pa Latvijas mežiem, un pēdējos vairāk nekā desmit gados nekas nav darīts, lai situāciju uzlabotu, tādēļ pienācis laiks savā ziņā maksāt par to, uzskata Pasaules Dabas fondā.
“Mēs neesam izdarījuši to, ka mēs neesam vispirms sakārtojuši to dabu un dabas sistēmas aizsardzību un pēc tam domājuši par koksnes plūsmu. Mēs visu laiku esam domājuši otrādi – mums visu laiku ir bijusi prioritāte, ko un cik daudz mēs cirtīsim, un tajā mirklī, kad sākās kaut kādas garākas pārrunas vai kaut kādi pārmetumi, tad mēs apdomājamies, valsts apdomājas, tad mēs kaut ko tur pasargāsim. Tagad ir tā situācija, šobrīd mēs esam pudeles kaklā, kur īsti vairs nav, kur atkāpties,” norādīja Pasaules Dabas fonda pārstāvniecība Latvijā.
VARAM piedāvā vēl citus scenārijus, kas aizsargājamās teritorijas tik būtiski nepaplašinātu un mežu nozari ietekmētu mazāk.
Eiropa pret Latviju jau ir sākusi pārkāpuma procedūru par nepietiekamu sugu un biotopu aizsardzību. Tādēļ minimālais scenārijs būtu paplašināt “Natura 2000” aizsargājamās teritorijas tiktāl, lai izvairītos no tālākām sankcijām.
Tas varētu būt palielinājums par pusprocentu. Ja esošais “Natura 2000” teritoriju tīkla pārklājums ir 746 530 hektāru jeb 11,56% no Latvijas teritorijas, tiek pieļauts, ka to paplašinātu līdz 783 207 hektāru jeb 12,12% no valsts teritorijas.
Taču VARAM savos komentāros pagaidām ir atturīga. “Mums ir pāragri runāt par to, ko mēs kā kaut kādu vienīgo variantu varam piedāvāt. Jāskatās, kādu mēs kompromisu varam panākt, kas būs reāls nākotnē. Jo dabas aizsardzībā ir ļoti grūti kaut ko panākt, ja ir konflikts, ja ir strīdi. Tad īstie risinājumi bieži vien tāpat nedarbojas. Tā kā mums ir mērķis maksimāli panākt līdzsvarotu risinājumu. Un tāpēc arī uzraudzības grupā ir iesaistītas ļoti dažādas institūcijas un dažādi viedokļi tiek pārstāvēti,” sacīja VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste.
Lai gan ziņojums ar nākotnes scenārijiem vai to variantiem bija jāiesniedz līdz gada beigām, nu jau ir skaidrs, ka tas tik drīz nenotiks.
Gan Kokrūpniecības federācija, gan Zemkopības ministrija (ZM) pieprasījuši pilnu sociālekonomisko izvērtējumu šiem variantiem.
“Negribētu pašlaik spekulēt ar skaitļiem. Izņemt ārā no aktīvās saimnieciskās darbības principā nozīmētu aizliegt saimniecisko darbību. Un tas nozīmē to, ka mēs izņemam ārā Latvijas zemes platības no ražošanas zonas un noliekam subsīdiju zonā. Un, ja mēs noliekam subsīdijās, tad tā nauda, ko mēs taisāmies subsidēt, ir jānopelna kaut kur citur. Un tas ir tas, ko es teicu. Cena, ko sabiedrība tad ir gatava maksāt vai nav gatava maksāt,” atzīmēja ZM Meža departamenta direktors Arvīds Ozols.
Taču, kamēr tiek lauzti šķēpi par aizsardzības formām un vietām, mežu īpašniekiem nekas netraucē ķerties pie cirsmām, kuru nākotne ir neskaidra. Un privātajos mežos tas jau notiek. Savukārt valsts mežos apgalvo – cirsmas, kur atrasti biotopi, atliktas malā neskartas.
Parasti cirsmas gatavo gadu iepriekš. “Skaidrs, ka mēs esam šobrīd nolikuši malā šīs biotopu cirsmas. Šādā režīmā mēs vēl varam strādāt tuvākos divus gadus. Tad ir jāpieņem lēmums viennozīmīgi, jo attiecībā uz biotopu kartēšanu, ja atceramies, tad 2015. gada Ministru kabineta protokols noteica, ka biotopu kartēšana un šī ziņojuma sagatavošanai ir jābūt sagatavotai 2019. gada 31. decembrī. Tagad ir 2021. gada 31. decembris. Šos visus divus gadus esam situšies ar pieri pret sienu. Pasakiet, kuri ir aizsargājami, jo viss tas lielais bloks šobrīd tiek nolikts malā,” norādīja “Latvijas valsts mežu” valdes loceklis Edvīns Zakovics.
“Latvijas valsts meži”, modelējot scenārijus, aprēķinājuši, ka aptuveni 75% no saimnieciskajā darbībā izmantojamā mežu resursa nonāk biotopu kategorijā. Tādēļ plānotajā ekonomiskajā izvērtējumā būtu jāaptver arī tas, kādi koksnes resursi būs pieejami nākamajos 30 gados.
Šobrīd speciāli izveidota darba grupa ir aprēķinājusi, kādiem nākotnē vajadzētu būt kompensāciju apmēriem mežu īpašniekiem, ja tos skar viena vai cita veida ierobežojumi. Taču šie skaitļi pagaidām tiek turēti slepenībā. Kompensācijas ir viens no būtiskākajiem apstākļiem, lai spētu saglabāt vērtības, kas atrastas privātos mežos.
“Ja mēs ejam tālāk ar jaunu aizsargājamu teritoriju veidošanu, tad, mūsuprāt, ir jāmaina sistēma. Jo, kā tas notiek pašlaik – pašlaik īpašnieks saņem vēstuli no valsts: apsveicam, jūs esat aizsargājamā teritorijā. Protams, saņemot šādu vēstuli, kurā ir paredzēti jauni aprobežojumi, viņš nav īpaši priecīgs, un arī tā viņa attieksme pret aprobežoto teritoriju, protams, neveidojas ļoti laba. Mūsuprāt, ir jāslēdz līgums – tam jābūt līgumam starp valsti un īpašnieku, kur ir paredzēts, ko viņš konkrēti drīkst vai nedrīkst darīt, un pretī tad adekvātu kompensāciju,” uzskata Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Paredzams, ka lielāko daļu no jauna veidoto aizsargājamo teritoriju mēģinās izvietot valsts mežos, lai mazinātu nepieciešamību pēc kompensāciju izmaksas.