“Vienotība” kādā brīdī sāka zaudēt savu identitāti, vērtību, izpratni, kāpēc tā pastāv un kāpēc iedzīvotāji par to balso. Ēlertes ieskatā, tas noticis “Vienotības” vadības dēļ, jo izšķiroši svarīga ir līdera pozīcija, vai viņš spēj rosināt vērtīgu sarunu programmu. Ja tā nenotiek, tad organizācija sadalās molekulās.
Viņasprāt, partijas līderei Solvitai Āboltiņai bija jāatkāpjas no šī amata, kad prezidents uzticēja valdības veidošanu “zaļzemniekam” Mārim Kučinskim.
Un šāda “Vienotības” lejupslīde netiks apturēta, kamēr nemainīsies tās vadība, uzskata politiķe.
Tomēr šajā “bēdu stāstā” iezīmējās arī pozitīvas lietas – reizēm kuluāru sarunāšana neiet cauri, saka Ēlerte, norādot uz Āboltiņas pārlieku paļaušanos prezidenta solījumam par premjera amatu.
Turklāt tas, ka “Vienotības” reitingi slīd lejup un pastāv draudi zaudēt valsts finansējumu, ir pietiekams pamats, lai mainītu partijas vadību. Ēlerte arī atzina, ka partijai pašai gāzt savu premjeru bija muļķīgi. Pašlaik, kamēr tiek veidota valdība, neesot pamata runāt par “Vienotības” ārkārtas kongresu, lai gan tāds būtu nepieciešams.
Ja neizdosies izkļūt ārā vai apturēt “pašiznīcināšanās virpuli”, tad ir iespēja, ka nākamajās vēlēšanās “Vienotības” niša paliek nepiepildīta. Ja tāda būs, to var aizņemt populisti un dažas sīkpartijas, jo iespējas izveidoties lielam politiskam spēkam neesot saskatāmas.