Ja, lemjot par NATO atbildi uzbrukuma gadījumā kādai no tās valstīm, kaut viena no dalībvalstīm saka „nē”, tad NATO faktiski ir paralizēta, atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Garisons. Taču tādā gadījumā NATO vēstniekam Eiropā ir iespēja atbildēt ar triecienu bez saskaņojuma.
Tas gan attiecas tikai uz gadījumiem, ja uzbrūk NATO spēkiem, ne kādai valstij, precizē Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, bijušais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Tāpēc šī jautājuma risināšanai vajadzīgs pastāvīgs dialogs: „Tā ir realitāte, par kuru jāsāk domāt un runāt.” Tai pašā laikā atbilstoši ANO statūtiem, katra valsts, arī NATO dalībvalstis, var individuāli nākt palīgā.
Jundzis atzīst, ka nav gatavas receptes, kā risināt šādas situācijas. Tieši tāpēc ir vajadzīgs pastāvīgs dialogs NATO iekšienē. Tam piekrīt arī Garisons, sakot, ka vienīgā iespēja ir diskutēt valstīm un skaidrot.
Tikmēr konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps piebilst, ka mūsdienās valsts var būt iesaistīta karadarbībā, pašai to neatzīstot. Tādējādi tā kļūst par politisko izšķiršanos, kas var prasīt gana daudz laika.
Turklāt Latvijā sistēma, kas paredz reakciju apdraudējuma situācijās, esot diezgan smagnēja, tikmēr pasaulē redzams, ka kara apstākļos vajadzīga strauja reakcija. Līdz ar to Latvijā vajadzētu vienkāršot šo sistēmu.
To, ka mehānismam jābūt efektīvākam, atbalsta arī Jundzis. Viņš arī norāda uz Satversmes 44.pantu, kas paredz Valsts prezidentam tiesības spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Akadēmiķis uzsver, ka nu jau simts gadus pasaulē valstis nepiesaka karu viena otrai, bet gan vienkārši rīkojas. Līdz ar to šāda Satversmes norma var būt pretrunā ar rīcību, kāda nepieciešama reālajos apstākļos.