Sākot iepazīstināt ar savu pieredzi, kooperatīva "Daiva" valdes priekšsēdētājs Arnis Ķibers ved rādīt nojumi, kur glabājas pelavas šai sezonai, lai apkurinātu kalti. Tiesa gan, vislabākais kurināmais no tām esot, ja vismaz gadu pelavas ir stāvējušas.
Ķibers stāstīja: "Tur nāk tāda smarža, tur tā kā iesals, kā raugs, viņš ir ierūdzis, bišķiņ ir patrūdējis, bet ideāls kurināmais. Te mums ir betonēts plātņu laukums, kurā novietojam pelavas, redz, tas kalns ir pagājušā gada pelavas, kas tiks izlietots sezonas laikā, un tur krājas nākamā gada kurināmais, un, pārberot no vienas kaudzes uz otru, mēs tās pelavas varam vēl pažāvēt, ja vajadzība, bet šādas svaigas pelavas... vislabāk, ja viņas dabū salīt un ziemā vēl ar sniegu samirkt, un notiek tā trūdēšana."
Iecere pāriet uz vietējo kurināmo, lai darbinātu kalti, kooperatīvā tika īstenota pirms deviņiem gadiem.
"Iegādājāmies šo apkures iekārtu, kas apsilda kalti ar šķeldu un pelavām, bet šobrīd esam pārgājuši tikai uz pelavu kurināšanu, jo pārsvarā mūsu pusē ļoti daudzi audzē auzas un griķus, kam ir salīdzinoši daudz pelavu; ja skatāmies, ka kviešiem un rudziem pelavu tikpat kā nav, tad auzām un griķiem ir ļoti daudz, un līdz ar to jau ilgu laiku domājām, kā tās ekonomiskāk izmantot," pastāstīja Ķibers.
Pelavas ir graudu pirmapstrādes procesa blakusprodukts un, pirms to sāka izmantot kā kurināmo, nācās pat meklēt dažādus ceļus to utilizācijai. "Devām medniekiem, devām atkritumu kalnu nosegšanai Rūjienā, bet tās visas ir izmaksas un papildu izdevumi," piebilda Ķibers.
Ķibers arī rādīja un stāstīja, kā notiek kaltes apkures process: "Te iepildīšana, tad attiecīgi kurtuves daļa un starp citu – šo iekārtu ražoja mūsu pašu kaimiņi, tepat mūsu pagastā – "Sakta", vietējie, te mūsu apkārtnē ir vēl divas kaltes, kuras darbojas ar šķeldu, bet mēs esam pieregulējuši un iemācījušies tieši ar pelavām kurināt."
Tā kā laika apstākļi šonedēļ ir pateicīgi ražas vākšanai, tad ik pa brīdim kaltē iebrauc kravas ar nokulto labību.
Naukšēnu pagasta zemnieku saimniecības "Kalniņi" saimnieks Kaspars Builis, kurš atvedis tikko nokultās labības kravu, ir viens no kooperatīva "Daiva" biedriem, viņš atzina, – tas, ka tiek izmantots vietējais kurināmais, jau ir arī kooperatīva biedru interesēs.
"To es vērtēju ļoti pozitīvi. Tas ievērojami, ievērojami samazina kaltēšanas izmaksas un līdz ar to arī mums labāk, teiksim tā," sacīja Builis.
Lai arī tā īsti novērtēt to, ka nav jālauza galva par kurināmā cenām, var tagad, Ķibers norādīja, ka pelavu izmantošana atmaksājusies jau visai drīz pēc iekārtas uzstādīšanas.
"Pirmajā darbības gadā mēs jau viņu atpelnījām, ja 2012. gadā mēs iztērējām 190 000 litru dīzeļdegvielu, tad sapratām, ka nevienu mirkli ilgāk nevaram darbināt ar dīzeļdegvielu, ka jāuzstāda šī iekārta, un, parēķinot, cik mēs būtu 2013. gadā iztērējuši degvielu, tad jau pirmajā gadā [iekārta] atmaksājās mums ļoti labi. Vai tas bija tālredzīgi? Es vienmēr cenšos ekonomiski izmantot visus resursus un, ja pašiem ir sava izejviela, tad kādēļ gan to neizlietot, bet pirkt," atzīmēja Ķibers.
Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Daiva" Jeru pagastā bija viens no pirmajiem labības audzētāju kooperatīviem Latvijā un apvieno 85 biedrus no apkārtnes pagastiem.
