ĪSUMĀ:
- 2021. gadā ES 22% no visas enerģijas ieguva no atjaunīgajiem enerģijas avotiem.
- EP: 2030. gadā 42,5% no ES patērētās enerģijas jābūt no atjaunīgajiem energoresursiem.
- Mērķi vērsti uz investīcijām, lai masveidā paplašinātu vēja un saules enerģiju.
- Ar direktīvu paātrinās atļauju piešķiršanu jaunām atjaunīgās enerģijas iekārtām.
- Transporta nozarē siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2030. gadam jāmazina par 14,5%.
- Vairāk jāizmanto modernā biodegviela; jāievieš augstāka kvota, piemēram, ūdeņradim.
- Tāpat eiroparlamentārieši prasa ieviest stingrākus kritērijus biomasas izmantošanai.
- Direktīvas pieņemšana nebija raita. ES valstu valdību sarunas bija sarežģītas.
Saskaņā ar oficiālajiem ES datiem 2021.gadā Eiropa 22% no visas enerģijas ieguva no atjaunīgajiem enerģijas avotiem. Direktīvā pārskatītie mērķi noteikti, lai šo procentu palielinātu vēl vairāk. Mērķi ir vērsti uz investīcijām, lai masveidā paplašinātu vēja un saules enerģiju. Brisele cer, ka to iespējams panākt ar plašāku sastāvdaļu ražošanu pašmājās. Piemēram, pašlaik lielāko daļu detaļu, ko izmanto Eiropas saules enerģijas iekārtās, piegādā Ķīna. Eiropas saules enerģijas nozare nesen brīdināja Eiropas Komisiju (EK), ka moduļu cenu kritums, ko daļēji izraisīja sīvā konkurence starp Ķīnas piegādātājiem, dzen Eiropas ražotājus bankrota virzienā.
EP pieņemtajā un aktualizētajā direktīvā noteikts, ka ne vēlāk kā 2030. gadā 42,5% no ES patērētās enerģijas jābūt no atjaunīgajiem energoresursiem.
Un dalībvalstīm būtu jācenšas sasniegt 45%.
"Atjaunojamās enerģijas direktīva ir zaļā kursa galvenā daļa. Mēs patiešām varam teikt, ka līdz 2030. gadam mēs sasniegsim 42% vai 45% atjaunojamās enerģijas apjomu pie galalietotāja. Tas ir mūsu uzlabojums, ko esam veikuši arī salīdzinājumā ar Eiropas Komisijas priekšlikumu, kurā bija paredzēti tikai 30%," teica par direktīvas pārskatīšanu atbildīgais deputāts Markuss Pīpers no Vācijas.
Ar direktīvu tiks paātrināta atļauju piešķiršana jaunām atjaunīgās enerģijas iekārtām, piemēram, saules enerģijas paneļiem vai vēja ģeneratoriem, vai esošo iekārtu pielāgošanai. Ja jaunās atjaunīgās enerģijas iekārtas atrodas tā dēvētajās atjaunīgajās enerģijas ražošanai izdevīgajās teritorijās, to apstiprināšanai valstu iestādes var veltīt ne vairāk kā 12 mēnešus. Ja iekārtas atrodas ārpus šīm teritorijām, apstiprināšana var ilgt ne vairāk kā 24 mēnešus.
"Jaunie atļauju noteikumi radīs būtiskas pārmaiņas atjaunojamo enerģijas resursu izvietošanā.
Pašreiz aptuveni 130 gigavatus vērti atjaunojamās enerģijas projekti Eiropas Savienībā gaida, līdz tiem tiks piešķirta atļauja.
Šo projektu īstenošanas rezultātā var tikt ietaupīti aptuveni 20 miljardi kubikmetru gāzes un 36 miljoni tonnu ogļu," skaidroja enerģētikas komisāre Kadri Simsone.
Direktīvā noteikti mērķi arī transporta nozarē. Šeit, izmantojot atjaunīgo enerģiju, siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2030. gadam būtu jāsamazina par 14,5%. Lai to panāktu, būtu jāizmanto vairāk moderno biodegvielu un jāievieš augstāka kvota nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgajām degvielām, piemēram, ūdeņradim.
EP deputāti arī nodrošināja, ka dalībvalstīm būtu jānosaka indikatīvs mērķis panākt to, ka inovatīvas atjaunīgas enerģijas tehnoloģijas veido vismaz 5% no jaunuzstādīto iekārtu saražotās atjaunojamās enerģijas jaudas. Tāpat par indikatīvu mērķi būtu jāizvirza saistoša satvara pārrobežu enerģētikas projektiem izveide.
Tāpat eiroparlamentārieši prasa ieviest stingrākus kritērijus biomasas izmantošanai, lai nodrošinātu, ka ES nesubsidē neilgtspējīgu praksi.
Biomasa būtu jāiegūst tā, lai nodrošinātu, ka netiek negatīvi ietekmēta augsnes kvalitāte un biodaudzveidība.
"Ļoti svarīgi ir arī tas, ka Eiropas Parlaments norāda uz biomasu kā atjaunojamo enerģiju. Proti, koksne no meža ir atjaunojama enerģija, un tā tiek uzskatīta par atjaunojamu un arī ir tiesīga saņemt finansējumu. Arī tas ir Eiropas Parlamenta sasniegums," skaidroja EP deputāts.
Direktīvas pieņemšanas gaita gan nebija raita. ES valstu valdību sarunas bija sarežģītas. Direktīvas pieņemšanai nepieciešamais atbalsts tika iegūts tikai pēc tam, kad Francija izcīnīja izņēmumus attiecībā uz kodolenerģiju, kas nav noteikta kā atjaunīgā enerģija.
ES valstis jūnijā neoficiāli apstiprināja vienošanos pēc tam, kad Brisele sniedza rakstiskas garantijas, ka tā apsvērs iespēju ļaut noteiktām amonjaka ražotnēm darboties ar kodoldegvielu. Francijas ieskatā Eiropas pārejai uz zaļo enerģiju būs nepieciešams ūdeņradis, kas ražots gan no atjaunojamiem energoresursiem, gan no kodolenerģijas. Tādēļ Parīze uzskata, ka ES tiesību aktiem būtu jāatbalsta abi.
