Uzbrukumi, slepkavības, gūsts, izvarošanas
„Mani sauc Nadia Murada, un es esmu no Kočo ciema netālu no Sinžāras pilsētas Irākā. Mēs dzīvojām vienkāršu, bet mierīgu un skaistu dzīvi." Tā saka 23 gadus vecā, tumšmatainā, kalsnā sieviete kādā video materiālā internetā. Viņas stindzinošais dzīvessstāsts ir aplidojis visus lielākos pasaules medijus.
Pirms diviem gadiem vasarā teroristiskais grupējums „Islāma valsts" jeb „Daīš” iebruka viņas ciematā un dienas laikā nogalināja 3000 cilvēku. Tie, kuri paguva, aizbēga kalnos, bet daudzi, īpaši slimie un vecie cilvēki, palika ciematā un gāja bojā slaktiņā.
Arī Nadias ģimene nepaspēja glābties, viņu gluži kā daudzas citas ciema sievietes sagūstīja un aizveda no Kočo un nogādāja Mosulā, džihādistu pilnībā kontrolētajā pilsētā Ziemeļirākā. Tur Nadia piedzīvoja savas dzīves tumšākās stundas, gūstā viņu spīdzināja un izvaroja.
Līdzīgs liktenis piemeklēja tagad 18 gadu veco Lamiju Hadži Bašaru.
Viņa pieredzēja, kā džihādisti noslaktē ģimeni un draugus. Pēc 20 gūstā pavadītiem mēnešiem Bašarai izdevās aizbēgt, tomēr pēc tam viņu izvaroja vēl kāds Irākas slimnīcas direktors. Bēgot no varmākas, Bašara zaudējusi labo aci un ieguva sejas apdegumus, kad viens no viņas draugiem uzkāpa kājnieku mīnai.
"Tas ir genocīds"
„Tas ir genocīds pret jezīdu minoritāti,” nemitējas apgalvot abas jaunās sievietes, kurām pēc atkārtotiem mēģinājumiem izdevās izbēgt no šausmās un patverties Eiropā. Viņas izmanto visas iespējas, lai aicinātu Rietumu sabiedrību rīkoties.
Nadia Murada ir uzstājusies arī ANO, kuras izmeklētāji ir atzinuši, ka džihādistu uzbrukums jezīdiem bija apzināts mēģinājums iznīcināt visu kopienu - noziegumi, kas uzskatāmi par genocīdu. Jezīdi ir tikai pusmiljonu liela tauta, kas dzīvo Irākā un Kurdistānā.
Šobrīd par Mosulas atbrīvošanu no džihādistiem notiek smagas kaujas. Daudzas no Kočo ciemata sievietēm joprojām ir tur.
To Nadia Murada apstiprina arī sarunā ar raidorganizāciju BBC: „Starptautiskajiem spēkiem ir jāaptur „Daīš” un jāved viņi tiesas priekšā. Ir pagājis tik ilgs laiks, un mūsu reģions joprojām nav atbrīvots. Ļoti lielas teritorijas joprojām ir okupētas. Tajās vietās, kas ir atbrīvotas, joprojām nav atrakti masu kapi. Mans ciemats joprojām ir jāatgūst, pirms mēs tur varam atgriezties un redzēt, kas no tā visa ir palicis. Es esmu bijusi ASV, Lielbritānijā, Eiropā, dažās arābu valstīs. Esmu satikusi parlamenta deputātus un pasaules līderus. Esmu izstāstījusi viņiem savu stāstu.
Visi zina, kas „Daīš” ir. Rūpīgi noklausās manu stāstu, bet nedod nekādus solījumus. Saka, ka pievērsīsies, raudzīsies, ko var darīt, bet nekas nenotiek.”
Muradai un Bašarai 50 000 eiro vērto Sajharova balvu pasniegs 14.decembrī Eiropas Parlamenta ēkā Strasbūrā.
Balvas finālistu vidū bija arī bijušais Turcijas laikraksta "Cumhuriyet" galvenais redaktors Džans Dindars un Krimas aizstāvis un padomju disidents Mustafa Džemiļevs.
Pērn Saharova balvu piešķīra Saūda Arābijas cilvēktiesību aktīvistam Raifam Badavi.
