ES ierēdņu pāriešana darbā pie lobijiem - regulāra ētiska problēma
Latvijas Radio: Sāksim ar jautājumu par bijušo Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāju Žozē Manuelu Barrozu un viņa jauno darbu. Jūs esat saņēmusi atbildes vēstuli no pašreizējā Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera, kurā ir teikts, ka viņš nodod šo jautājumu izskatīšanai īpašajā ētikas komitejā. Vai Jūs to uzskatāt par savu uzvaru?
Emīlija O'Reilija: Es uz to skatos nedaudz citādi. Svarīgi ir tas, ka šim procesam ir apmierinošs rezultāts. Kā zināt, bija plaši izplatītas bažas gan dažādu cilvēku, gan grupu vidū par Barrozu kunga lēmumu pieņemt piedāvājumu ieņemt ļoti augstu amatu bankā „Goldman Sachs”.
Es gaidīju vairākas nedēļas, lai redzētu, kā EK reaģēs. Es īpaši ievēroju, ka daudzi ES institūciju darbinieki bija ļoti satraukti, kas, manuprāt, bija interesanti.
Tad, kad es redzēju, ka no EK puses nav nekādas īpašas reakcijas, ja neskaita paziņojumu, ka Barrozu neko nav pārkāpis, es nolēmu pārbaudīt, vai tāda ir arī EK prezidenta Junkera pozīcija.
Viņš man ātri atbildēja un teica, ka lūgs EK Ētikas komitejai izvērtēt Barrozu rīcību.
Bet, protams, pēc tam EK būs jālemj, vai tā pieņems Ētikas komitejas doto padomu.
Otrkārt, Junkers norādījis, ka tad, kad Barrozu ieradīsies ES institūcijās, pret viņu izturēsies kā pret jebkuru lobētāju un kā interešu grupas pārstāvi, nevis kā bijušo EK prezidentu.
Tomēr galvenais jautājums, proti, par izmaiņām esošajā Ētikas kodeksā vēl nav atbildēts. Un Jūs to jau esat publiski pasvītrojusi.
Vēl ne. Tas arī nav tik svarīgi. Jo pirmajās nedēļās EK teica, ka Barrozu ir ievērojis noteikumus. Taču noteikumus nosaka EK pati. Tādēļ tā var mainīt noteikumus.
Kas ir vēl svarīgāk? Tas ir Līguma par ES darbību 245. pants, kas nosaka, kā ES komisāram būtu jāuzvedas gan esot šajā amatā, gan pēc tam.
Savukārt EK Ētikas kodeksā ir noteikts konkrēts laika limits – ja bijušie komisāri ieņem jaunus amatus laikā līdz 18 mēnešiem pēc tam, ka beidz darbu kā komisāri, viņiem par to ir jāpaziņo EK. Bet 245. pantā nav noteikts nekāds laika nogrieznis – saskaņā ar to pēc aiziešanas no komisāra amata ir jārīkojas godprātīgi uz visiem laikiem.
Tādēļ mans ieteikums EK prezidentam Junkeram bija šāds - visus nevar mērīt ar vienu mērauklu. Nevar pielietot matemātisku formulu, lai noteiktu, vai cilvēki uzvedas ētiski. Katrs gadījums būtu jāizvērtē atsevišķi.
Tādēļ, ņemot vērā, cik augstu amatu bijušais priekšsēdētājs Barrozu ir ieņēmis, un, ņemot vērā, cik ietekmīga ir banka, kurā viņš tagad strādā, viņa gadījums ir īpašs. Un es uzskatu, ka priekšsēdētājs Junkers to būtībā ir atzinis.
Bet svarīgi ir tas, ka šis nav tikai jautājums par Barrozu.
Briselē regulāri uzpeld problēma, ka ES amatpersonas, kas pamet savu darbu, drīz sāk strādāt pie lieliem uzņēmumiem vai lobētāju firmām.
Jautājumi tikuši uzdoti arī par citiem bijušajiem komisāriem.
Tādēļ es domāju, ka EK šī ir iespēja beidzot tikt galā ar šo problēmu. Tas nav vienkārši, es to zinu. Cilvēkiem ir tiesības strādāt. Bet tikpat lielā mērā sabiedrībai ir tiesības būt pārliecinātai par to, ka cilvēki, kuri pieņem lēmumus, kas ietekmē mūsu visu dzīves, uzvedas ētiski.
EK mēģina izvairīties no Barrozu gadījuma vērtēšanas
Bet vai tomēr nav tā, ka, izskatot katru gadījumu atsevišķi, mēs riskējam nonākt pretrunās. Te var parādīties jautājumi par subjektīvo pieeju, proti, ka līdzīgos apstākļos vienam ir kaut kas atļauts, bet otram ne. Vai atsakoties no skaidri izmērāmajiem kritērijiem mēs neriskējam nonākt šādās situācijās?
Jums ir taisnība - tas ir sarežģīti. Tādēļ līdz šim no šī jautājuma izvairījās. Tādēļ viņi līdz šīm tik lielu uzsvaru lika uz šo 18 mēnešu noteikumu - kad šis termiņš ir pagājis, viss ir kārtībā. Šie ir sarežģīti jautājumi. Ne es, ne jūs, ne augstāko tiesu tiesneši varētu pateikt, kurā situācijā viss ir kārtībā un kurā nav.
Esmu secinājusi, ka birokrātijā cilvēki vienmēr tiecas uz noteiktību, visu cenšas krāsot baltās vai melnās krāsās. Bet daudzas no lietām, par ko runājam, ir no pelēkās zonas. Tas ir sarežģīti.
Pieņemu, ka attiecībā uz zemāka ranga amatpersonām var būt noteikumi, kurus ir viegli saprast.
Bet, kad runa ir par situācijām, ar kādu [Barrozu gadījumā] saskaramies tagad, tad ir citādi.
Jūs redzējāt, ka sākumā, kad EK publiski pateica to, ko domāja privāti – ka Barrozu ievēro noteikumus; sabiedrība, institūciju darbinieki šādu nostāju nepieņēma. Viņi zināja, ka ar šo situāciju kaut kas nav kārtībā.
Bet, kā secinājām diskusijās ar saviem kolēģiem, attieksme pret šīm lietām laika gaitā mainās. Kas būtu bijis pieņemami pirms desmit gadiem, var būt nepieņemami tagad. Tas, kas varētu būt pieņemami tagad, var nebūt pieņemami pēc desmit gadiem.
Lietas mainās. Piemēram, konstitucionālo tiesību juristi varbūt lasa vienus un to pašus rakstītos vārdus, bet tas, kā viņi tos interpretē, var mainīties laika gaitā atkarībā no tā, kā mainās sabiedrības uztvere un tamlīdzīgi.
Tādēļ domāju, ka EK mēģina izvairīties no [Barrozu rīcības izvērtēšanas], jo tā ir sarežģīta. Bet viņiem tā būs jāveic. Šis ir ļoti īpašs gadījums, un domāju, ka tas viņiem varētu palīdzēt saprast, kā attiekties pret šādiem gadījumiem.
Šī izvērtēšana, kuru viņi, cerams, paveiks diezgan ātri, ir svarīga arī pašiem komisāriem un augstu stāvošām kopienas amatpersonām. Tā viņiem izpalīdz. Pateikšu, kāpēc. Ja pie manis vēršas banka „Goldman Sachs” vai jebkāds liels uzņēmums un piedāvā milzu naudu – tas parasti ir ļoti kārdinoši. Ja noteikumi ir neskaidri, tad cilvēkam kārdinājums ir pieņemt naudu un darbu, pat ja viņš sirds dziļumos saprot, ka te ir ētiska dilemma.
Tādēļ – ja noteikumus padara stingrākus, skaidrākus un ievieš sankcijas, tas padara vieglāku lēmuma pieņemšanu tiem, kas varbūt cīnās ar savu sirdsapziņu.
Jūs strādājat Briselē, jūs redzat, ka lobētāju skaits šeit ir milzīgs. Eiropas Savienība ir regulators ne tikai Eiropai. ES ir regulētājs arī pasaulei, starptautiski. Manas pašas dzimtenē, Īrijā, mums šobrīd ir strīds saistībā ar uzņēmumu "Apple" un EK.
Tas, ko dara cilvēki Briselē, ir ļoti svarīgi. Tādēļ lielajām firmām, kas vēlas, lai noteikumi būtu tām pēc iespējas izdevīgāki, ir liels kārdinājums sev piesaistīt cilvēkus, kuri zina, kā lietas darbojas Briseles iekšienē. Un tas ir vilinoši arī amatpersonām, kas varētu saņemt šādus piedāvājums.
Tādēļ EK ļoti nopietni jādomā par šīm lietām, jo tas ir svarīgi amatpersonām, svarīgi uzņēmumiem, bet vispirmā kārtā ir jāņem vērā sabiedrības intereses.
Politiķi satraucas par iespējamu uzticības krīzi
Vai šādām prasībām būtu jāatteicas tikai uz komisāriem un EK darbiniekiem? Vai arī tām būtu jāaptver plašāks loks, piemēram ES Padomes ierēdņus un zināmā mērā ar EP deputātus?
Katra institūcija virzās uz priekšu atšķirīgā tempā. Institūciju darbiniekiem ir jāievēro savi noteikumi. Mēs esam veikuši vairākas izmeklēšanas, lai skaidrotu, kā komisija tiek ar to galā.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki, kas strādā pastāvīgajās pārstāvniecībās, diplomāti, kas nozīmēti uz ES – viņus bieži vilina vai mēģina piesaistīt privāto interešu lobēšanai.
Es nesaku, ka tas ir vienkāršs jautājums. Tas ir sarežģīts jautājums. Bet, kā parāda Barrozu gadījums – tā kā ir tik liela sabiedrības ieinteresētība, ar šo jautājumu ir jātiek galā.
Ir vēl viena svarīga lieta. Es ievēroju, ka nesenajā G20 samitā Ķīnā pasaules valstu līderi daudz runāja par uzticības krīzi, globalizāciju, nevienlīdzību. Par visām šīm lietām tika debatēts arī saistībā ar britu referendumu par izstāšanos no ES. Šīs lietas ir redzamas arī Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņā, it īpaši no kandidāta Trampa puses.
Tas piesaistīja manu uzmanību G20 debatēs, ka politiķi tagad par šīm lietām sāk satraukties – daļēji tāpēc, ka šie jautājumi sāk graut viņu politisko bāzi. Līdz ar to tagad tas ir svarīgi. Turpretim iepriekš viņi to varbūt varēja ignorēt.
Pasaule un domāšana mainās. Es domāju, ka Barrozu gadījums lielā mērā attiecās uz minētajām lietām
Es gribētu vēl pieskarties citam jautājumam, ar kuru Jūs strādājat kā tiesībsargs. Proti runa ir par tā dēvēto trialogu caurskatāmību, jo šis jautājums arī skar lēmumu pieņemšanas procedūru ES un to, cik saprotama un pārredzama tā ir. Cik tālu Jūs esat nonākusi ar šo jautājumu par trialogiem un kādēļ Jums likās būtiski runāt tieši par šo aspektu?
Kad es šeit sāku strādāt pirms gandrīz trīs gadiem, tad „trialogs” nebija vārds, ar kuru biju pazīstama. Tas patiesībā ir vārds, kas neparādās nevienā līgumā vai regulācijā. Bet tas ir viens no, ja tā var teikt, Briseles burbuļiem. Tas praktiski nozīmē sarunu un vienošanos procesu starp trim ES institūcijām. Starp EK, ka ierosina jaunus likumus; un starp Eiropadomi, kas pārstāv dalībvalstis, un EP, kas galu galā tos apstiprina. Trialogs ir diskusijas starp šīm institūcijām.
Savā ziņā šie trialogi ir bijuši savu pašu panākumu upuri. Jo cilvēki, kas pie tiem strādā, ir efektīvi, viņi padara savu darbu. Bet, no otras puses, tas ir kompromiss starp atbildību un efektivitāti. Jo, kaut šie cilvēki ir efektīvi, viņi ir nedaudz necaurskatāmi. Ne visi zina, kad notiek šīs tikšanās un kurš tajās piedalās, un par ko tur tiek runāts. Bijusi kritika, ka šis process ir pārāk noslēgts.
Mēs šo jautājumu esam izmeklējuši un nākuši klajā ar rekomendācijām, kā šo procesu padarīt caurskatāmāku. Tās ir vienkāršas lietas. Piemēram, sanāksmju darba kārtības publicēšana; sanāksmē pārrunātā protokols; to personu vārdu publicēšana, kas piedalījās sarunās. Pēc procesa noslēguma dot publikai pieeju dokumentiem, kas parādītu, kādā veidā likums tika pieņemts. To vajadzētu darīt pēc procesa noslēguma, jo ir skaidrs, ir iesaistītajiem sarunu laikā ir jādod telpa manevram un pārdomām, lai panāku vienošanos.
Mēs esam iesnieguši šos priekšlikumus, un gaidām, kāda būs atbilde.
