Tilti, džungļu pārejas un Klusā okeāna krasti savieno divas zemes Dienvidamerikā – Kolumbiju un Ekvadoru. Pasaules kartē šķietami tālu esošās valstis, patiesībā ir tuvu Eiropai. Jau vairākus gadus ES sniedz atbalstu bēgļiem no Kolumbijas, kas lielā skaitā ieplūst daudz mazākajā Ekvadorā. Iemesls – nerimstoša vardarbība, noziedzība pašmājās, ko pastiprina arī plaukstošs narkotiku bizness.
Ievērojama daļa no šā rūpala, piemēram, ar ziedu pušķiem, sasniedz ne vien tuvāk esošās ASV, bet arī Eiropu.
Karstums un bēgšana uz Ekvadoru
Pēcpusdienas svelme nokarsējusi plato, oranžajos metāla balstos iestiprināto tiltu. Dunēdamas pāri dodas smagās automašīnas ar degvielas cisternām, aizbrauc pa motociklam, aiziet ģimenes smagiem saiņiem un bērniem pie rokas.
Lejā plūst brūngani dzeltena Sanmigela upe, kurā, kā atvērušās zirņu pākstis ik pa brīdim aizrūcina garas motorlaivas.
Dažas piestāj krastā pilnas ar koka kastēm un saiņiem. Atveduši vistas, zina stāstīt vietējie.
Upe ar tās džungļu krastiem ir robežšķirtne starp divām Dienvidamerikas kaimiņvalstīm – Kolumbiju un Ekvadoru. Stāvot uz tilta, var redzēt abas, precīzāk abu robežas, par kurām tiltu galos vēsta milzīgi uzraksti spāņu valodā – "Esiet sveicināti Ekvadorā!" vai "Esiet sveicināti Kolumbijā!"
Šie ir vieni no vārtiem, pa kuriem no Kolumbijas uz kaimiņvalsti Ekvadoru ikdienu plūst bēgļi – zemnieki, veikalnieki, amatnieki, vienkāršas ģimenes, visas kopā, vai sadalītas, kuras glābjas no vardarbības, noziedzības, reketa – posta, kas jau gadiem plosa resursiem bagāto, bet politiskās nestabilitātes, pilsoņkara un narkotiku biznesa nomocīto Kolumbiju.
Bēgt liek laupīšanas, slepkavības, cilvēku bezvēsts pazušanas
Vairāk nekā 40 miljonu iedzīvotāju lielo Kolumbiju, seno inku zemi daba ir dāsni apveltījusi – ar Andu kalniem, Klusā okeāna apskalotiem krastiem, Amazones džungļiem, upēm, ūdenskritumiem, bagātīgu augu un dzīvnieku pasauli. Šī ir viena no retajām valstīm pasaulē, kas nes cilvēka vārdu, jo nosaukta par godu tās atklājējam, jūras braucējam Kristoforam Kolumbam. Kolumbiju pasaulē pazīst arī kā ievērojamu kafijas zemi.
Kolumbijā valsts valoda ir spāņu, taču iedzīvotāji, kuru sastāvs ir raibi raibs un runā arī vairāk nekā 200 indiāņu valodās.
Jau daudzas desmitgades Kolumbijā notiek pilsoņu karš, kas ir starp kreisi, komunistiski orientētām partizānu grupām, valdības spēkiem, labējiem militāriem grupējumiem.
Kolumbija ir arī tā valsts pasaulē, kur izgatavo visvairāk kokaīna, un šo rūpalu pavada netīri un asinis stindzinoši biznesa darījumi – laupīšanas, slepkavības, izspiešanas, ik gadu vairāki tūkstoši cilvēku pazūd bez vēsts, kļūstot par upuriem naudas izspiedējiem. Šie ir daži no iemesliem, kādēļ ik mēnesi ap 1000 cilvēku no Kolumbijas dodas pāri tiltiem, upēm, cauri džungļu un krasta līnijai, lai nokļūtu daudz drošākajā un mierīgākajā Ekvadorā.
Gan izmēros, gan arī pēc iedzīvotāju skaita daudz mazākā Ekvadora jau gadiem uzņem bēgļus no Kolumbijas. Spāņu valoda ļauj saprasties, taču tas rada ne mazums grūtību, gan maina drošības apstākļus, un rada slogu jau tā nebūt ne bagātajai ekonomikai.
Tagad valsts Ziemeļu reģionos, kuros koncentrējas vislielākais Kolumbijas bēgļu skaits, palīdz starptautiskas organizācijas, un īpaši Pasaules Pārtikas programma, kura saņem finansējumu no Eiropas Komisijas (EK), tātad no ES dalībvalstīm, un atbalsta vislielākajās grūtības nonākušos.
Vēlas ne tikai palīdzēt, bet arī dot zināšanas par labu uzturu
Pilsēta Lago – Agro, kas tulkojumā nozīmē "Skābais ezers" tiek dēvēta, par galveno Ekvadoras naftas koridora punktu. Nafta ir Ekvadoras galvenais resurss.
15 minūšu braucienā no centra var nokļūt pie Kolumbijas robežas. Tādēļ šeit uzņem lielu skaitu Kolumbijas bēgļu, kuri sameklē dzīves vietu, kur vien pagadās.
Pussagruvušās vai nepabeigtās mājās, saimnieku zemes gabalos, kas salīgts par mazu cenu vai darbu. Iebraucēji nevar atļauties nestrādāt, jo ar lielām ģimenēm mājās, tas nozīmētu badu un faktiski bojā eju. Pasaules Pārtikas programma, kas apzina jaunpienācējus, piedalās ar ik mēneša atbalstu – sertifikātu, jeb vaučeru, kā te saka – 20 dolāru vērtībā par cilvēku, ko drīkst iztērēt pārtikai, un ļoti konkrētiem produktiem, kas ir veselīgi un dzīvībai svarīgi. Lai šo sertifikātu saņemtu, kolumbiešu iebraucējiem vispirms ir jāatnāk uz mācībām, kurās izstāsta, kādēļ cilvēkam ir svarīga pēc iespējas dažāda un sabalansēta pārtika un kā vislabāk šo pabalstam piešķirto naudu iztērēt.
Pasaules Pārtikas programmas Ekvadoras biroja vadītāja Keinana Parka saka, ka organizācija vēlas ne vien palīdzēt, bet arī uzlabot kolumbiešu ēdienkarti, kas mājās ir nabadzīga un vienveidīga.
"Šeit, Ekvadorā, galvenais uzdevums ir palīdzēt bēgļiem no Ekvadoras, taču mēs nevēlamies tikai iedot pārtiku, bet arī zināšanas, kas ir labs uzturs. Kad satikām šos cilvēkus, sapratām, ka viņi līdz šim pārtikuši no šaura produktu loka – rīsiem, nūdelēm, gaļas, un mēs vēlamies iemācīt to paplašināt, vairāk liekot ēst arī augļus un dārzeņus," atzīmē Parka. "Tagad, saņemot iepirkšanās sertifikātus, viņiem ir šāda iespēja. Vēl viena svarīga lieta – šeit, Ekvadorā, ir ļoti daudz lauksaimnieku asociāciju, kuras 60% vada sievietes. Mēs tām palīdzam ar finansējumu, liekot piegādāt svaigus augļus un dārzeņus skolās, kurās mācās Kolumbijas bēgļu bērni. Pirms 15 gadiem Pasaules Pārtikas programma produktus iegādājās ārpus Ekvadoras un ieveda, tagad mēs raugāmies, ko varam dabūt uz vietas, un līdz ar to projekts ir pilnībā pašpietiekams – kas izaug tepat, arī palīdz cilvēkiem tepat," norāda Pasaules Pārtikas programmas Ekvadoras biroja vadītāja.
Vienā no Lago - Agro pilsētas šķērsielām, lielā angārā, kur vienā galā ar virvi nožogotā nodalījumā stāv rindā salikti miltu un putraimu maisi, otrā uz saliekamiem krēsliem sēž divi duči dažāda vecuma sieviešu, kādai klēpī vai blakus pa bērnam.
Priekšā notiek etīde, kurā jaunieši ar baltām pavāra cepurēm galvā un priekšautos izspēlē virtuves ainu, krāsainās bļodās jaucot rīsus, tomātus, reizēm par rīsu balandu dēvēto Andu kalnos dzimušo kvinoju.
Viktorijas stāsts: Kolumbijā kļuva pārāk bīstami
Pēc nodarbības, mazā plastmasas trauciņā var nogaršot, kas sanācis no tikko demonstrētās receptes un saņemt sertifikātu, ar kuru kolumbiešu sievietes dodas uz noteiktiem veikaliem un augļu tirdziņiem pilsētā, un iemaina pret pārtikas produktiem.
Arī Viktorija ir ceļā, lai pabarotu savu lielo ģimeni. Parasti viņa iet kājām, bet šoreiz esam paņēmuši viņu mašīnā.
Viktorijai ir septiņi bērni – pieci puikas un divas meitenes. Viktorija pameta Kolumbiju, kad bruņoti vīri nolaupīja viņas dēla draugu un arī pašas dēlu dzīve kļuva nedroša. Viktorija ar ģimeni reiz kājām pārnāca to pašu saulē sakarsušo tiltu pāri Sanmigela upei.
Lago – Agro centrs ir dzīvības pilns, arī Jolandai piederošais augļu veikaliņš, kurš krāsu gammā var sacensties ar varavīksni – apelsīni, mandarīni, granātāboli, melones, arbūzi, banāni – zaļi, dzelteni, sarkani augļi – piramīdās, kaudzēs, virtenēs.
Viktorija rūpīgi izvēlas nepieciešamāko, reģistrē sertifikātu un dodas tālāk uz lielveikalu pēc rīsiem, miltiem, kvinojas, sīpoliem, olām.
Viktorija dzīvo privātmāju rajonā netālu no centra, par mazu naudiņu viņa atradusi patvērumu 40 kvadrātmetru lielā miteklī, ko divās telpās sadala plāna griestus nesniedzoša siena. Vienīgās mēbeles ir divas gultas, mazs, pelēks skolēna galdiņš, plaukts un virtuves galds, uz kura novietota gāzes plītiņa, no kuras telpā drīz izplatās ceptas olas smarža.
Te dzīvo visa Viktorijas ģimene. Viņa vietējā skolā atradusi apkopējas darbu un pelna atsevišķi par katru klasi, tie var būt arī daži desmiti dolāru mēnesī.
Bērni pusdienas, kas ir gabaliņš olas, rīsi un tomāts, ietur gultā, jo pusdienu galda nav. Lai kā arī būtu, Viktorija saka, ka Kolumbijā atgriezties nevēlas - te ir daudz drošāk.
Paolas stāsts: Vairākkārtīga izspiešanas un nolaupīšanas upuru pieredze
Līdzīgs stāsts ir arī Paolai, kura ar ģimeni – vīru un pieciem bērniem apmetusies pussagruvušā saimniecības ēkā lielceļa malā. Zemes saimnieks atļāvis te palikt pa velti, ja viņi pieskata īpašumu. Ēkas vienā pusē kopīgā istabā dzīvo visa ģimene, otrā nodalījumā ir virtuve. Durvju vietā ir auduma gabali. Pagalmā tekalē trīs suņi un vista ar cālīšiem.
Viņi Kolumbijā bijuši zemnieki, taču tad kādu dienu kļuvuši par izspiedēju upuriem, kas pieprasījuši audzēt koku nu vairākkārt viņus saņēmuši par ķīlniekiem, turējuši nebrīvē, draudējuši, līdz nolēmuši bēgt.
Ceļmalā tagad uzbūvējuši nojumi, kurā garāmbraucējiem tirgo siltu maltīti. To gatavo no produktiem, ko iegādājušies par Pasaules Pārtikas programmas sertifikātiem.
Ekvadorā ir mierīgi, saka Paola, taču reiz viņu dēls tirgū saticies ar tiem pašiem bandas pārstāvjiem, kas viņus vajājuši dzimtenē. Tā kā robežas ir brīvas un viegli šķērsojamas, kriminālā pasaule savus upurus vajā arī te.
Žurnālists: Bandas vienkārši pavēl zemniekiem strādāt viņu labā
Žurnālists Daniels Tapia jau ilgstoši pēta sarežģīto Kolumbijas bēgļu situāciju un iemeslus, kādēļ cilvēki nonāk tik smagā dzīvē un secina, ka tam ir ļoti daudz iemeslu. "Viens no galvenajiem ir bruņoti konflikti, kuros iesaistās dažādi grupējumi. Šajā ziņā Kolumbijā ir ļoti smaga situācija. Piemēram, tās ierodas jūsu pilsētā vai ciemā un paziņo: "Tagad šī vieta pieder mums." Es te runāju par marksistu grupējumu "FARC" (FARK) , dažādiem partizānu un pusmilitāriem grupējumiem. lielākā daļa Kolumbijas iedzīvotāju, protams, ir miermīlīgi, strādā savās saimniecības, kopj zemi, bet, kad ierodas šie grupējumi, tie pavēl strādāt viņu labā. Pretējā gadījumā draud vai nu nolaupīšana vai nāve," norāda Tapia.
"Otrs iemesls, kādēļ cilvēki pamet savu dzīvi un dodas uz Ekvadoru, ir ķimikālijas, ko Kolumbijas valdība kaisa no gaisa, lai apturētu kokaīna ieguves avota - kokas krūmu audzēšanu pierobežā, kur klimata dēļ šī ir izcila vieta to pavairošanai un audzēšanai. Daudziem cilvēkiem sabojājās veselība un kļuva slikti, un vienīgā iespēja bija pārcelties uz Ekvadoru. Atliek vien noiet dažus kilometrus, šķērsot robežu un tu esi šajā, daudz mierīgākajā vietā," uzsver Tapia.
Daniels stāsta, ka narkotiku bizness dzen arvien spēcīgākas saknes, kas iet roku rokā ar noziedzību un pusmilitāro grupējumu aktivitātēm. "Narkotikas ir ļoti viegli noslēpt un pārvadāt uz dažādām valstīm. Arī te, Ekvadorā, ir izstrādātas visneiedomājamākās metodes," viņš ieskicē un uzreiz stāsta jau reālus gadījumus. "Piemēram, narkotikas nonāk uz kuģiem kopā ar augļu kravām vai ziediem. Ekvadorā ļoti daudz audzē ziedus, un, kādu dienu tas viss, nonāk, piemēram, Amsterdamā. Taču tās nebūs šeit, Ekvadorā iegūtas narkotikas. Tās nāks no Kolumbijas, Meksikas un tā tālāk".
Kolumbiešu bēgle Jasmīna: Cīņā ar bandām, valdība sabumbo svarīgu infrastruktūru
Daniela iepriekš teikto par to, ka cilvēki bēg no pierobežām, kur cīnoties ar kokas krūmu plantācijām, valdība izsmidzina indi, apstiprina arī Jasmīna, ar kuru satiekamies jau citā provincē, arī tuvu Kolumbijas robežai, dzīvojam bēgļu ciematiņā, kurš neatļauti izaudzis lauka vidū, no koka dēļiem, drēbes, metāla gabaliem un plastmasas sameistarotu māju pudurīšu izskatā.
Gatavojot pusdienas bērniem, Jasmīna steidzas, jo pieskata ekvadoriešu ģimenes mazuli, strādājot septiņas dienas nedēļā. "No vienas puses ir bruņotas grupas, no otras puses – valdība smidzina ķīmiju uz kokas plantācijām pie robežas, kas skar arī citus laukus, un cilvēki, kas tur dzīvo, ļoti cieš," saka Jasmīna.
"Kolumbijā ir ļoti daudz lietu no kā baidīties, piemēram, kājnieku mīnas, uz kurām var uzkāpt, aiziet bojā vai iegūt ievainojumu. Militāristi iznīcina, sabumbo stratēģiskas vietas, piemēram akas, ūdens sistēmas, pat skolas vairs nav aizsargātas, un mēs baidāmies uz tām sūtīt savus bērnus," klāsta sieviete.
To, cik ilgi Kolumbijas bēgļiem Ekvadorā būs nepieciešams Pasaules Pārtikas organizācijas atbalsts, ir grūti prognozējams, jo cilvēku plūsma nav mitējusies.
Kolumbieši nav vienīgie… palīdzība vajadzīga arī Sīrijā un Irākā
Pasaules Pārtikas programmai šis nav vieglākais laiks, jo, piemēram, Sīrijas bēgļu nometnēs palīdzība ir pārtraukta naudas trūkuma dēļ. Dienvidamerikā, kā saka Eiropas Komisijas pārstāvis Vincente Raimundo to vēl nejūtot. "Eiropas Komisijas humānās palīdzības budžets mūsu vajadzībām pat ir palielināts. Aizvadītajā gadā saņēmām vairāk nekā miljardu eiro, un tas tiešām bija rekords.
Krīze Sīrijā un Irākā kļūst arvien sarežģītāka līdz ar to arvien dārgāka. Taču Dienvidamerikas palīdzības budžets pagaidām saglabājas tāds pats un mēs neesam pieredzējuši kādus būtiskus samazinājumus," uzsver Raimundo.
Pēcpusdienas svelme atkal nokarsējusi plato, oranžajos metāla balstos iestiprināto tiltu. Sanmigela upē aizvien šūpojas motorlaivas.
Tilta galā Kolumbijas pusē divi sargi armijas formās ar ieročiem vēro robežas šķērsotājus. Barjeru nav. Sasveicinies un var iet pāri neaizturēts un nejautāts. Tiesa, filmēt vai fotografēt stingri liegts. Ceļam abās pusēs slejas mūra un koka namiņi, tirgotāju nojumēs var nopirkt sīkumus – ūdeni, baterijas, kādu uzkodu. Tekalē vistas. Zaļajās, džunglīgajās meža sienās pogo, vītero, klabina un čirkstina putni.
Pēcpusdienas dzīve pilnbriedā.
Vēlāk Pasaules Pārtikas organizācijas cilvēki sacīs, ka šķērsot robežu vienatnē nav prāta darbs. Piecu bīstamības punktu skalā, šai vietai piešķirta trešā. Tu nezini kur un kādi cilvēki Tevi vēro, man saka. Taču pirms pusgada šo tiltu pārgāja arī Viktorija ar bērniem un niecīgu iedzīvi saiņos prom no vardarbības, citu tieksmes pēc varas, netīra biznesa un kokaīna indīgās zelta bedres.
