Daniels un Bruno uz motocikla ir jau desmito gadu, bet pasaules čempionātā aizvada pirmo pilnvērtīgo sezonu. Pirms pasaules čempionāta pēdējā posma Lielbārži ir piektie kopvērtējumā un pāris nākamo sezonu vīzija brāļiem ir pavisam skaidra.
"Nākamgad ir tāda cerība – tēmēt uz trijnieku," paskaidroja Daniels Lielbārdis. "Varbūt aiznākamgad, to gan grūti pateikt, bet jau cīnīties par pasaules čempionāta titulu, cik ātri vien iespējams. Cerams, tas izdosies divu, kaut triju gadu laikā."
Praktiski visās ar motokrosu saistītajās jomās ekipāžas procesus vada brāļu tēvs Kaspars Lielbārdis, un arī viņš jau drīzā nākotnē lūkojas uz augstākajiem mērķiem.
"Maza cerība bija šogad par piecinieku cīnīties – tas ir izpildījies pagaidām," teica Kaspars Lielbārdis. "Nākamgad trijnieks, un vēl nākamā – tikai par pirmo vietu."
Latvijas čempionāta posmā Madonā startēja iespaidīgs sastāvs – trasē atgriezās brāļi Daideri, kas savulaik pasaules čempionāta kopvērtējumā bija otrie un trešie, arī pasaules bronzas medaļnieks Māris Rupeiks ar čempionu Kasparu Liepiņu kulbā.
Pieredzējušie vīri vismaz epizodiski vēl var jaunos paskolot, bet Lielbāržu veikumu viņi augstu vērtē.
"Ir jau ļoti labi, es uzskatu. Ļoti labi! 17 gadi viņiem," teica desmitkārtējs Latvijas čempions Māris Rupeiks.
"17 gados troikā iebraukt – tas ir īpaši, ja braucienā var iebraukt [trijniekā]," piebalsoja 2009. gada pasaules čempions Kaspars Liepiņš. "Es, piemēram, 17 gados vēl blaķenē nebiju iekāpis nekad. Nu, iekāpis biju droši vien nobildēties Serģa blaķenē.
"Džekiem ir nākotne. Ja fāters izturēs to slodzi, tad arī viņiem viss būs OK," sacīja pasaules vicečempions 2011. gadā Lauris Daiders.
"Vienīgais mīnuss ir, ka fāterītis diezgan daudz ir uzņēmies. Viņam vajadzētu pastāvīgu mehāniķi, kas visu laiku tehniku skrūvē," savu skatījumu atklāja Daideru ekipāžas otrs braucējs Jānis. "Ellei ir jāiet cauri, bet, ja grib būt pasaules čempions, tad tā ir. Tas viss ir jāpiedzīvo."
Madonā pirmais brauciens jaunajiem Lielbāržiem tiešām bija laba mācību stunda. Pēc neveiksmīga starta brāļi visa brauciena laikā tā arī netika garām Rupeikam.
"Mēs sākām braukt gandrīz aizmugurē, neredzējām tās labākās špūres un neizdomājām tās labākās līnijas," atzina Bruno Lielbārdis. "Kolīdz mēs nedaudz attālinājāmies, mums bija brīva trase priekšā un mēs varējām pabraukt daudz ātrāk. Kolīdz mēs atkal pienākam aizmugurē, visu laiku met ciet, mainām špūres un nevaram nekādi izdomāt, pa kurieni labāk izbraukt, lai tiktu mierīgi garām."
"Tās sajūtas vispār pirmajā braucienā nebija labas," piebilda Daniels Lielbārdis. "Tāda sajūta, ka es nezinu, kur braukt, nezinu, ko daru. Visu laiku mūs mētā pa kreisi, pa labi, un nevaram nobraukt taisnā līnijā. Braucu aiz Rupeika un nesaprotu, kur es esmu lēnāks. Visu laiku liekas, ka varētu izbraukt ātrāk, bet vienkārši nevaru."
Savukārt Rupeiks uzsvēra, ka
Lielbāržiem pasaules čempionātā jāapgūst svarīgas lietas brauciena taktikā.
"Aizmugurē braucot, diemžēl tu nevari apdzīt, galīgi astē pa to pašu sliedi braucot," pastāstīja Rupeiks. "Tas viņiem jāapgūst arī pasaules čempionātā. Tu piebrauc, ir jāatrod [iespēja] un jāiet garām. Jo tu ilgāk brauc aiz muguras, jo vairāk pierod pie mūsu [priekšā braucēju] tempa un vairs nevari uzraut tādu ātrumu."
Lielbāržu ģimenei vasara pagājusi uz riteņiem – Spānija, Portugāle, Lielbritānija ir tikai daži no galamērķiem. Komandai ir savs dzīvošanai pielāgots transports, kur vajadzības gadījumā atrodas guļamvietas arī mehāniķim un menedžerim. Labi, ka visi var būt kopā – arī ar mammu Kristīni un mazo brāli Āvo, kuram visur ir jābūt klāt un arī jāpalīdz.
"Viņam [Āvo] ļoti patīk palīdzēt, arī pēc brauciena," sacīja Daniels Lielbārdis. "Es gatavojos, līmēju sev zābakus, viņš saka: "Es tev izdarīšu." Brilles arī, kad mājās tīru: "Atļauj man notīrīt." Kad krāmējos ārā: "Ko es varu aiznest? Ko es varu pienest?"
Palīdzība virsotņu sasniegšanai būs vajadzīga visai komandai, jo šobrīd, lai arī mazo atbalstītāju ir daudz, apmēram 70% komandas budžeta nāk no tēva kabatas.
"Nav jau pareizi visu likt motokrosā, bet mans uzskats ir: ja darām, tad darām. Ja ne, tad nedarām," uzsvēra Kaspars Lielbārdis. "Braukt tikai piedalīšanās pēc… Es arī pats esmu piedalījies sacensībās autokrosā, nekad neesmu varējis braukt, lai tikai piedalītos. Mani tikai interesē viena vieta."
Četrkārtējais pasaules čempions Kaspars Stupelis pastāstīja, ka ceļš līdz čempionu titulam nav vienkāršs un jāsakārto visi jautājumi.
"Man arī bija tas gads, kad es aizgāju pie [Nīderlandes pilota Etjēna] Baksa, un Bakss bija jauns un ambiciozs tajā laikā 2012. gadā. Tikai 2015. gadā mēs izcīnījām titulu," savas gaitas atcerējās Stupelis. "Mēs četrus gadus strādājām. Viņam daudz bija jāmācās sezonas laikā, visa saimniecība bija jāpārkārto, jo par čempioniem nekļūst nejauši. Tur visam jābūt kārtībā."
Madonā blakusvāģu otrais brauciens risinājās jau pievakarē, kad saule iet uz rietu un braucējiem griež acīs. Lielbārži no kļūdām bija mācījušies, un pēc laba starta viņu pārsvars trasē strauji auga. Tas priecēja gan abu braucēju tēvu Kasparu, gan pašus dvīņubrāļus.
"Daudz labāks starts beidzot. Vismaz izcēlām un tā arī aizbraucām vienkārši pa priekšu," priecājās Daniels Lielbārdis. "Aplis bija daudz ātrāks, jutāmies labi trasē, jo pieradām vairāk un ar katru apli braucām arvien ātrāk."
"Pirmajā braucienā likās nedaudz saraustītāk. Kā mēs ātrāk izbraucām, tā bija mazas kļūdas. Otrajā braucienā jau bijām pieraduši pie trases, un bija daudz labāk," gandarīts par labāko sniegumu bija Bruno.
Beigās viss bija tā, kā tam jābūt – uz pjedestāla sarindojās visa Latvijas blakusvāģu Nāciju motokrosa komanda faktiski trīs paaudzēs. Kaspars Lielbārdis uzsvēra, ka
brāļu tiekšanās pretim arvien augstākiem mērķiem nav tēva iegriba.
"Ja puikas nebūtu gribējuši un nebūtu attieksmes, es jau rīt pateiktu, ka nebraucam," teica Kaspars Lielbārdis. "Nav tā, ka es viņus pierunāju vai piespiedu. Nemaz! Ja tur nebūtu attieksmes, mēs jau rīt pat beigtu."
Sapnis par latviešiem – pasaules čempioniem nav izsapņots. Pēc pāris gadiem tai jābūt jau pavisam reālai cīņai.
