Atskatoties vēsturē, 1935. gadā pirmo reizi Latvijā ieradās Eiropas čempionāta uzvarētāju kauss, kuru toreiz pirmajā turnīrā izcīnīja Latvijas basketbola izlase. Nākamgad būs apritējuši tieši 90 gadi, un par šo jau cita paskata trofeju komandas cīnīsies finālturnīrā Rīgā.
Reinis Ošenieks: Latvijas izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklu ir sākusi lieliski – pret titula īpašniekiem spāņiem uzvara, arī pret slovākiem. Latvija ir karstākā komanda uz pasaules fona – 23 uzvaras, trīs zaudējumi oficiālās spēlēs. Kas ir tās atslēgas pamatā? Kāpēc treneris Luka Banki tik veiksmīgi aizveda komandu tur, kur esam šobrīd?
Kristaps Janičenoks: Ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Vienas receptes tam visam noteikti nav. Viens ir Luka Banki, viens ir lielisks sestais spēlētājs, viens ir tas, ka mums ir lieliska komanda. Tas viss kopā veido to, ka mēs šobrīd esam karstākā komanda. To es šodien arī uzzināju no soctīkliem, FIBA par to vien runā. Taču ir viena problēma – luksusa problēma. Mums tādiem jāturpina būt.
Luka Banki saka: "Man neinteresē, cik uzvaras pēc kārtas vai kāda ir tā statistika. Galvenais ir uzvarēt nākamo spēli." It kā tik vienkārši izklausās, bet tu kā bijušais spēlētājs, kā tu skaties uz ciklu kopā? Vienmēr jau visi gatavojas nākamajai spēlei un nedomā par situāciju vai bildi kopumā...
Jā, bet Lukas Banki un mūsu sakarā ir tā, ka mums tiešām ir jāuzvar tā nākamā spēle. Ja mēs runājam par oficiālām spēlēm un mēs tiešām vēlamies tikt uz olimpiādi, tad tā nākamā spēle un nākamā, un nākamā ir super izšķirošas.
Zinu, ka basketbola aprindās nepatīk, ja tiek pieminēts par kaut kādām paaudzēm, bet paprovocēšu – vai šī ir talantīgākā Latvijas basketbolistu paaudze, tavuprāt?
Noteikti – to rāda rezultāti.
Tā noteikti ir saliedētākā paaudze, un viņiem ir tāda superķīmija starp treneru tiltiņu un spēlētājiem.
Es domāju, ka šī ir mūsu Sapņu komanda.
Tu esi izpilddirektors. Līdz "Eurobasket 2025" finālturnīram Rīgā ir pusotrs gads. Teorētiski šķiet ļoti daudz laika, bet patiesībā – maz. Kas ir šobrīd galvenie izaicinājumi?
Galvenais izaicinājums ir tas, ka mums ir olimpiskā kvalifikācija. Par "Eurobasket" mēs daudz runājam, bet domājam un darām vairāk par olimpisko kvalifikāciju. Šos divus komponentus savienot ikdienā ir salīdzinoši sarežģīti, bet mums tas izdodas. Līdz olimpiskajai kvalifikācijai es nezinu, cik ir, bet apmēram 4–5 mēneši. Mēs iesim secīgi – būsim olimpiskajā kvalifikācijā, cerams, tiksim uz olimpiādi, un tad pievērsīsimies simtprocentīgi "Eurobasket".
Zinu, ka NHL kausam braukā līdzi pavadošais miesassargs vai sargs. Kādi ir jums noteikumi Eiropas čempionu trofejai? Cik nopietns ir protokols? Ko jūs drīkstat un ko nedrīkstat darīt?
Man jābūt godīgam – šī [televīzijas studijā] ir replika. Īstais kauss šovasar būs Latvijā un ceļos pa Latviju veselu mēnesi. Gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam būs iespēja ar to nofotografēties, pieskarties.
Ar ko var rēķināties sestais spēlētājs? Pasaules hokeja čempionātā pie "Arēnas Rīga" bija vienīgā vieta, kur oficiāli drīkst skatīties spēles uz lielā ekrāna. Esplanādē Pasaules kausa laikā bija fanu zona, kur varēja skatīties basketbolu un just līdzi. Ko tu esi paņēmis no hokeja čempionāta, ko plānojat darīt tieši no sestā spēlētāja perspektīvas?
Mums ir Latvijas izlases komanda, mums nav Rīgas izlases komanda. Latvijas izlases komanda arī nozīmē to, un to pierāda skaitļi, ka ļoti daudz, gandrīz visi spēlētāji ir no reģioniem.
Tāpēc mēs gribam šos svētkus palaist ārā no Rīgas. Reģionos būs publiskā skatīšanās, mēs būsim apbraukājuši visu Latviju, iedzīvinājuši šo sestā spēlētāja idejas kultu.
Tas, protams, būs atkarīgs gan no mums, gan viņiem, kā kopā sadarbosimies, bet, manuprāt, svētki būs visā Latvijā, ne tikai Rīgā. Nevis manuprāt, bet tā būs.
No Starptautiskās basketbola federācijas (FIBA) perspektīvas skatoties, 2015. gads ar Eiropas čempionāta spēlēm Latvijā jau bija pierādījums. Veiksmīgi ar igauņiem un lietuviešiem vienā apakšgrupā, bija kārtīga basketbola ballīte. Kā skatās uz mums? Nav tik karstasinīgi fani kā Turcijā vai Belgradā, bet tajā pašā laikā mēs esam tāds interesants ziemeļu reģions, kur rīkot finālturnīrus?
Mēs esam interesanti ar to, ka labi rīkojam turnīrus, un esam interesanti ar to, ka mums ir ļoti laba komanda un ļoti labi fani. Man liekas, ka vairāk neko nevajag. Varētu būt lielāka arēna, bet FIBA uz to piever acis.
Ja tev ir jāizvēlas viens no reģioniem, ko pieminēji, kur tam kausam jāaizceļo, kur tas būtu?
Es nevaru izvēlēties.
Domājot par savu basketbolista karjeru…
Par savu? Par Baldoni, protams, es teiktu. Ja man tā jāsaka, tad noteikti Valmiera, Rūjiena, tas gals. Taču kauss būs visur Latvijā. Kur mēs esam solījuši, tur arī būs kauss.
Cik liela loma tieši reģionos ir treneriem? Mūsu nākamais stāsts tieši būs par brāļu Kurucu vectēvu, kurš izaudzinājis, varētu teikt, divarpus lielās izlases spēlētājus. Cik daudz tu zini par viņa stāstu, un kam tu gribi pateikt paldies?
Par Kurucu vectēvu zinu daudz. Viņš ir zināms treneris un šobrīd ir karstākais vectētiņš, jo [izlasē] spēlē divi viņa mazbērni, ir ieguvuši piekto vietu Pasaules kausā. Gribētu pasveicināt arī Iļju Kiseļovu, Sergeju Kiseļovu – es pret viņu spēlēju. Sveiciens arī Vladimiram Kiseļovam. Noteikti gribētu pasveicināt Andri Eglīti, Ilonu Kalniņu, kas bija mani pirmie treneri, un vēl Imants Pļaviņš – lai vieglas smiltis Imantam.
