Tobrīd jau Latvijā darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet šis bija jauns teātris – ne ar jaunām idejām, bet ar jaunu sastāvu: tika savākts savrups ansamblis, lai radītu mākslu.
Pats ievērojamākais šī teātra notikums datējams ar 1905. gada janvāri, kad pēc 1905. gada revolūcijas diezgan asiņainajiem notikumiem pirmoreiz tika izrādīta Aspazijas luga "Sidraba šķidrauts".
Iestudējums sagādāja ne tikai māksliniecisku, bet arī sociālu un politisku pārsteigumu. Visas recenzijas galvenokārt bija par lugu un to, kādu rezonansi tā raisījusi.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Otīlija Muceniece iegāja vēsturē kā pirmā Gunas lomas atveidotāja. Ar to viņa dzīvoja visu mūžu – arī tad, kad vēlākajos gados jau bija kļuvusi par pirmo dāmu Latvijā, kas jebkad bijusi teātra direktore (no 1918. gada līdz 1921. gadam Muceniece bija Liepājas teātra direktore).
1905. gadā gadā Jauno latviešu teātri slēdza, jo "Sidraba šķidrauts" izrādījās pārāk politisks.
Pēc trim gadiem Skatuves biedrība nodibināja Jauno Rīgas teātri, kas darbojās no 1908. gada līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara laikā līdz ar rūpnīcām, kas evakuējās uz Krieviju, turp devās arī teātra trupa: viena daļa strādāja Pēterburgā, otra – Maskavā, vēlāk izveidojot Maskavas latviešu teātri ''Skatuve''. Jaunais Rīgas teātris nozīmīgs ar to, ka tas bija laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda Eiropas 20. gadsimta sākuma virzienam.
Liela vieta tika ierādīta trim latviešu dramaturgiem – Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai un Rainim. Īsā laikā notika veselu četru Raiņa lugu pirmuzvedumi. Vispirms 1909. gadā – "Zelta zirgs", kas gan neguva pārāk lielu vērību: kā zināms, Rainis tolaik atradās Šveicē un visa iestudēšana izvērtās tikai kā vēstuļu rakstīšana un precizēšana.
1911. gada janvārī sekoja šodien Latvijas kultūras kanonā iekļautā izrāde "Uguns un nakts": režisors bija Aleksis Mierlauks, un šajā iestudējumā spoži sevi parādīja mūsu scenogrāfijas pamatlicējs Jānis Kuga.
Pēc gada seko jaunības traģēdija "Indulis un Ārija"...
Visbeidzot, jau sākoties Pirmajam pasaules karam, tiek īstenots "Pūt, vējiņi!" pirmuzvedums.
Šis bija teātris ar izteiktu ievirzi dramaturģijā, domāšanā, filozofiskajā skanējumā.
Uz brīdi teātra nav. Un tad 1920. gadā mājās pārbrauc Smiļģis, pārbrauc Rainis... Dailes teātri 1920. gadā nodibina Raiņa un Aspazijas Tautas nams uz biedrības "Raiņa klubs" ekonomiskās un juridiskās bāzes. Tā oficiālais nosaukums ir "Raiņa un Aspāzijas Tautas nama Dailes teātris".
Tas ir brīnišķīgs vizuālā un sintēzes teātra paraugs. Savu bagāto radošo mūžu šajā teātrī vada Eduards Smiļģis un arī viņa pēcteči, jo Dailes teātris šajā ēkā atradās līdz 1979. gadam (jau 1977. gadā tam tiek uzcelta jaunā ēka Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī).
Taču tieši uz mazās skatuvītes Lāčplēša ielā Smiļģis divreiz rada "Spēlēju, dancoju" iestudējumu, divreiz iestudē arī Šekspīra "Hamletu" – galveno lomu spēlējot gan viņam pašam, gan Harijam Liepiņam.
Tur bijušas Smiļģa pēcteča Pētera Pētersona leģendārās izrādes – "Motocikls" un Dostojevska "Idiots".
Tāpat Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona un Raimonda Paula kopīgi radītais šedevrs – Ibsena "Brands".
Pēc Dailes teātra trupas pāriešanas uz jauno ēku, Lāčplēša ielā apmetas Jaunatnes teātra latviešu trupa. Šajā ēkā, kas netika remontēta kopš 1931. gada, teātris paspēj izveidot pietiekami daudz ļoti vērtīgu izrāžu, tajā skaitā brīnišķīgo Ādolfa Šapiro iestudējumu Paula Putniņa lugai "Gaidīšanas svētki", kur visi vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnus, bet jaunākā paaudze – viņu vecākus, tāpat arī Gunāra Priedes "Centrifūgu"...
Un arī Bertolta Brehta "Trešās impērijas bailes un posts".
Un tad nāk jaunie laiki. Skatītāji vairs negrib skatīties izrādes, ko, iespējams, izraisa arī mākslinieciskas problēmas un 1992. gadā Jaunatnes teātris tiek slēgts.
Jau pēc pusgada šajā ēkā atkal ir Jaunais Rīgas teātris, kas šobrīd ir atkal krustcelēs, jo skaistā, ar enerģiju piepildītā māja tiek renovēta, restaurēta, rekonstruēta.
Ļoti ceru, ka tagadējie Latvijas amatnieki to izbūvēs drošāku un labāku, lai to vairs nekādas vētras neskartu, jo galu galā to būvējusi Latviešu amatnieku biedrība – šie pamati ir jānotur, un mākslai šajā ēkā jābūt vienmēr.
Vai zini?
