Emociju karuseļi rotaļlaukumā
Pērnruden kādā saulainā, kastaņiem piebirušā Liepājas skvērā piedzīvoju kustību mākslinieces Kristīnes Brīniņas dokumentālo dejas izrādi "Izdzīvot bērnus". Tās laikā īstu bērnu īsti vecāki iejutās paši savu bērnu lomās, kustībās, izteicienos, izrādes laikā uzdodot visnotaļ eksistenciālus jautājumus – no bizbizmārītes likteņa līdz kara apstākļiem, kas uz to brīdi vēl šķita vien tumšs pagātnes mantojums, nevis realitāte.
Šoruden septembra izskaņā, svētdienas vakarā pirmo reizi vienatnē devos uz Jelgavas Uzvaras parka (cik griezīgs nosaukums) rotaļu pilsētiņu, rokā turot ar audioaustiņām aprīkotu viedierīci, nevis savu bērnu plaukstas. Iemesls tam bija uz pilsētas afišu staba nejauši pamanīts plakāts, kurš vēstīja par iespēju piedzīvot kopienas teātra interaktīvo vides izrādi "Mammu laukums", kas tapusi Mītavas Neatkarīgā teātra paspārnē kā režisores Antras Leites-Straumes Latvijas Jaunā teātra institūta meistarklases laikā izauklētā ideja. Auklējot savu mazuli un audzinot sevi kā jauno māmiņu, auga arī režisores ideja par kopienas, drīzāk gan sava jauno māmiņu "ciema", izrādi. Doma par izrādi izauga no jauno māmiņu sarakstes privātā ziņapmaiņas grupā, tādējādi par izrādes līdzautorēm kļuva arī četras citas jaunās māmiņas: Liene Murugova, Anita Baltace, Ginta Skangale un Sabīna Jermaloviča. Viņas visas vieno bērniņa sagaidīšana 2020. gadā.
Ja redzat to skaisto sengrieķu sieviešu skulptūru, kurai pietrūkst roku, tad tā ir mana ilustrācija pirmajam gadam ar mazo cilvēku.
Pirmajā gadā manas rokas, tāpat kā laiks, vairs nepiederēja man. Turpat līdzās – atbildības kalns. Reizēm šaubu lietus. Baiļu aizas. Noguruma sprunguļi. Saraustītības vēji. Bezmiega bezdibenis. Un neizbēgama divkauja pašai ar sevi. Balsis manā galvā savā starpā sarunājās, provocējot, mierinot, kauninot, kušinot... Līdz ar izvēli piedzīvot izrādi "Mammu laukums" manā galvā ienāk arī citu māmiņu balsis. Izrādes apmeklētājs, vai drīzāk gan jāsaka klausītājs, ierodoties rotaļlaukumā, pievienojas ziņapmaiņas grupai "Māmiņu laukums", saņem instrukciju uz cerību krāsas lapiņas, iekabina ausīs savas audioaustiņas un iejūk bērnu un vecāku kņadas ainavā. Loma, ko izrādes veidotājas atvēl skatītājam, ir jaunpiedzimušo māmiņu sarakstes klusais dalībnieks.
Teju pusotras stundas garumā ir iespēja izdzīvot jauno māmiņu pretrunīgo emociju karuseļus, atskaņojot ziņapmaiņas vietnē ienākošās, autentiskās pašu māmiņu ierunātās balss ziņas, kuras raksturo divu gadu laikā piedzīvoto, iezīmējot tādas tēmas kā mentālā veselība grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā, grūtnieču aprūpe, dzemdību plāni un realitāte, fiziskā ķermeņa pārvērtības, jauno vecāku attiecību izaicinājumi un tam visam klāt arī "antīkais koris" – sabiedrības viedoklis un pat kādas svešas rokas, kas tausta pliku bērna pēdiņu sabiedriskajā transportā, lai pārliecinātos, vai mazulim nesalst vasaras pilnbriedā.
Balss ziņās ir no ikdienas rutīnas izkadrētas atzīšanās savos pirmo mātišķības soļu klupienos, šaubās, mulsumā, aizņemtībā, miegainībā, vientulībā un visbeidzot, protams, arī lielajā beznosacījumu mīlestībā pret cilvēkbērnu.
Izvēle veidot "Mammu laukumu" kā vides izrādi, neraugoties uz tās audioizrādes raksturu, ļauj aiz ārēji mierpilnā rotaļlaukuma ainavas ar tajā esošajām jaunajām sievietēm ieraudzīt slepenās atvilktnītes, kurās pustumsā iegulst jauno māmiņu raizes un rūpes. Sākot ar sava ķermeņa kā iztukšota vraka sajūtu un ķermeņa nepieņemšanu, akūtu pašlaika trūkumu un miega badu, attiecību ģeometrijas izmaiņām ģimenē, līdz pat mentāla rakstura problēmām, kad pastaigas laikā jaunajai māmiņai, trauksmes un pāratbildības pārņemtai, nākas iet pa zāli, nevis pa ietvi, lai lēkmes gadījumā kritiens būtu maigāks un mazais nepaliktu bez aprūpētājas...
Vienlaikus vides izrādei piemīt arī iekļaujošs raksturs, jo tā neaicina telpās, bet iet tur, kur jaunās māmiņas dodas pašas, turklāt ar bērniem. Ar mazuli ratos, ar rāpotāja satvērienu ap kāju vai ar mazo, biklo plaukstu savējā. Tikpat iekļaujoša daba ir arī pašai izrādes tapšanai, spoguļojot māmiņu ikdienu, katrai no savas "migas" un katrai ar savu sadzīves radīto skaņainavu fonā. Skaņainava izrādē ir tik klasiski kontekstuāla: jaunās māmiņas, kuras apmainās savām domu cilpām balss ziņās, bet fonā otrā plāna lomas izspēlē mazuļi – klusākos vai spalgākos skaņu kopumos, uzstājīgi īdošos vai pēkšņi neapmierinātos izsaucienos.
Emociju karuseļi griežas gan māmiņu ikdienā, gan mazuļu attieksmē pret dzīvi.
Klausoties ārkārtīgi kailās atzīšanās bez sociālo tīklu izpušķojumiem un butaforiskuma, acu priekšā vērojama svētdienas pēcpusdienas aina rotaļu laukumā. Acis slīd pāri tam, aizķeroties ik pa brīdim pie kādas mammas, klusībā apzinoties, ka arī viņā noteikti ir kāds no šiem emocionālajiem enkuriem jauno emociju jūrā. Nezinu, vai sagadīšanās pēc, bet tās māmiņas, ar kurām kopā ir arī tēvi, ir gaišākas un smaidīgākas, gaisīgākas nekā tās, kuras vienu no savas dzīves lielākajām lomām "spēlē" vienatnē.
Izrāde "Mammu laukums" tematiski sabalsojas ar divu jauno māmiņu – publicistes Agras Lieģes-Doležko un mākslinieces Elīnas Brasliņas – sociālo tīklu iniciatīvu "My First Year Too" ("Arī mans pirmais gads"), kas pakāpeniski no jauno māmiņu dalīšanās pieredzē par savu pirmo gadu mātes lomā, pāraugusi gan tematiskā izstādē, gan sociāli nozīmīgās diskusijās par vardarbīgu dzemdību pieredzi Latvijā, šķetinot sāpīgos mezglus gan individuālā līmenī, gan jau sistēmas mērogā. Arī "Mammu laukums" šoreiz teātra telpā iezīmē tik būtisko un reti klātesošo sievietes pašrefleksiju par ķermenisko perspektīvu, kuras izvērsums sagaidāms arī pašreiz topošajā Dailes teātra diptihā Lauras Grozas režijā "Mājoklis. Komentāri", paplašinot dzejnieces Annas Auziņas debijas romānu "Mājoklis" ar citu sieviešu pieredzes balsīm.
Piedzimt par mammu
Dramaturģiski kāpjoša intonācija piemīt ienākošajām, personalizētajām ziņām, kuras sarakstes dalībnieces-izrādes veidotājas savstarpēji papildina ar sirsniņatzīmēm vai dzeltenām sejiņām, uzmundrinošiem vai empātiskiem teikumiem, daloties arī personīgās fotogrāfijās, ļaujot vizuāli ieraudzīt mazās "planētas", ap kurām riņķo pavadones-māmiņas.
Interaktivitāte, ko sola izrādes pieteikums, ir drīzāk iekšupvērsta, jo klusais sarakstes dalībnieks seko tai līdzi, atskaņo balss ziņas, izvēlas skatpunktu uz rotaļulaukumu, bet paliek bez ietekmes uz izrādes norisi, saturu, iznākumu.
Izrāde "Mammu laukums" savā dokumentalitātē, autentisku, neaktierisku izpildītāju izvēlē, īsta fotomateriāla pievienošanā un klausāmformātā sasaucas ar telefonizrādi "Piederības vingrinājumi" ("Dirty Deal Teatro", 2021), kur varoņi – dažādi Latvijas iedzīvotāji, katrs ar savu personīgu piederības tēmas stāstu – tomēr palika anonīmi. Klausītājs ir klausītājs, nevis viedokļa paudējs vai sarunu biedrs.
"Mammu laukuma" idejas autores un režisores Antras Leites-Straumes radošajā biogrāfijā ir arī režijas darbs pie pirmās dokumentālās jeb "verbatim" tehnikā veidotas izrādes krievu valodā "Neatkarības bērni" (Rīgas Krievu teātris, 2015), kas tapa sadarbībā ar dramaturgu Alekseju Ščerbaku. Toreiz līdzās jaunu, neatkarības laikā uzaugušo cilvēku – jauno aktieru, tai skaitā arī pašas toreiz nupat Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējušās režisores – atziņām viena no izrādes "sastāvdaļām" bija arī izrādes varoņu mammu stāsti par laiku, kad viņas pašas bijušas jaunas, tostarp par 1991. gada atmiņām. Šis bija tilts starp politiski iekrāsotu pagātni un tā brīža tagadni, starppaaudžu tilts, kur politiskajam uzslāņojumam pāri tomēr gūla mīlestība.
Mīlestības rāmis, par spīti trauksmainajām emocijām pašā mātišķības klusajā dabā, ieskauj arī izrādi "Mammu laukums".
Šīs dokumentālās izrādes aizkustinošā atklātība un jauno māmiņu drosmes pilnais īstums darbam piešķir terpeitisku efektu ne vien pašām tās veidotājām, bet arī citām jaunajām vai pieredzējušām māmiņām.
Izrāde uzsver to, cik svarīgi ir nepalikt savās bailēs un šaubās vienatnē, bet uzdrīkstēties tajās atzīties, iespējams, tieši tā atrodot savu dziedinošo "ciemu". Savējos (savējās).
Ja izrādi piedzīvo vēl tikai topošās māmiņas, tad pievienotā vērtība ir izrādes izskaņa, kurā katra no jaunajām māmiņām-izrādes veidotājām dalās savās atziņās, ko būtu darījusi citādi, ja būtu iespēja iet šo mātišķības piedzimšanas ceļu no sākuma.
Turpretī topošajiem un esošajiem tēviem izrāde, iespējams, ļautu gaisināt šķietami neatbildamos jautājumus, kāpēc jaunā māmiņa dažbrīd ir tik "pūķīgs" radījums, citējot vienu no izrādes veidotājām.
Katrreiz, kad ieraugu jauno pasauli kādas topošās māmiņas vēdera apaļumā, klusībā nodomāju: "Ak, tu vēl neapjaut, kā mainīsies tava pasaule!" Un domās sakrustoju pirkstus, vēlot izturību un sadzīvošanu ar raibo emocionālo paleti, kura ikdienā izbaudāma pēc tam, kad bērns jau ir ienācis pasaulē.
