Baltās lapas nemiers
Izspēlējušies kaislību domino sarkanajā Kristas Dzudzilo un Reiņa Dzudzilo kubā kustību izrādē "Ļoti labas minūtes" (Dailes teātris, 2022), kustību mākslinieki Elīna Gediņa un Rūdolfs Gediņš vizuālajā izrādē "Es eju ārā dārzā" pievēršas cilvēka attiecībām pašam ar sevi un uz skatuves liek baltu lapu. Spoži balta, bet smaga telpa, ko veido lielizmēra vides reklāmas materiāla priekškars, krītošs no griestiem un izlijis pār skatuvi, izkārtojoties neregulāros locījumos skatuves priekšplānā.
Balti burzītā skatuve prātā atduras gan eleganti izaicinošajā Andra Freiberga scenogrāfijā apjūsmotajai izrādei "Arkādija" (režisors Alvis Hermanis, 1998), kas Jaunā Rīgas teātra skatuvi pildīja ar papīru līdzās petrolejas lampām, gan arī Valmieras vasaras teātra festivālā šovasar izskanējušās operas "Vēsā" (komponiste Anna Ķirse, 2022) no balta, burzīta papīra milzu saveltās sniega lodēs. Taču atšķirībā no abiem iepriekšminētajiem mākslas faktiem, šoreiz baltais, saglabājot burzījuma efektu, zaudē savu butaforiskumu un papīra vieglumu. Vizuāli izrādes veidotāji panāk vispārinājumu – katra cilvēka dzīve ir šāda balta lapa.
Taču, kā liecina izrāde un uz šīs "lapas" skicētās kustības, konfrontācija ar tās plašumu, dziļumu un iespēju tūkstošiem liek cilvēkam apzināties kā savu spēku, tā arī niecību mūžības priekšā.
Komponists Kārlis Tone izrādes telpiskumu paplašina, krustojot elektroniskās mūzikas aizsācēja franču komponista Žana Mišela Žāra skanējumu ar episkumu piešķirošu gandrīz vai ērģeļu mesu, kurā saklausāmas gan mierinošas viļņu šalkas, gan zemu lidojošo lidmašīnu skaņu astes. Šajā sirreālajā visumā ar savu eksistenci un tās uzdotajiem jautājumiem paši sevi pretstata četri izpildītāji – Agnese Bordjukova, Ģirts Dubults, Roberta Gailīte, Āris Matesovičs –, kuri ir ne tikai izpildītāji, bet arī kustību materiāla un līdz ar to arī izrādes līdzautori. Viņi ir saspēlē ar balto (un acīmredzami smago) vides reklāmas lielizmēra materiālu, kurš apdzīvo skatuvi un kurā katrs no izpildītājiem meklē savu būšanas veidu. Smagā materiāla pārvērtības uz skatuves pilnveidojusi scenogrāfe Pamela Butāne, kura šoreiz programmiņā pieteikta kā vizuālā māksliniece. Ne velti. Materiāla vizualitāte un tās mainīgais raksturs mākslinieces darbu liek pielīdzināt papīra locīšanas jeb origami mākslas meistarībai. Materiāla smagnējība pielīdzināma dzīves smagumam, kurā katram ir uzdevums rast savu ceļu.
Fiziski izaicinošu kustību zīmējumi nolasāmi teju kā nepanesamais esamības vieglums.
Izrādes koncepts pieprasa kustību izpildītāju pilnīgu savstarpēju uzticēšanos viens otram. Mijiedarbe, kas panākama nesaskatoties un nesaskaroties, ir milzīgs komandas darbs, kas rezultējies eleganti sirreālā izrādē.
Vienlaikus skatītāja acu priekšā lielākoties ir tikai viens izpildītājs, tā vēl vairāk izceļot individuālās izvēles un atšķirīgo būšanas prasmi. Piemēram, Robertas Gailītes kustību ģeometrija atklāj to, cik mainīga un neparedzama ir dzīves kustība, ne mirkli neļaujot iegrimt ērtumā un mazkustībā, jo vienmēr kāda baltā palaga krociņa būs neērta. Tiklīdz šķiet, ka viss ir piemērots mierpilnai būšanai, neredzamo tektonisko plātņu kustība turpinās. Viss plūst, burzās un mainās. Un tieši tas neļauj cilvēkam apstāties. Šis kustību tulkojums cieši atbalsojas arī izrādes fragmentārajā tekstā – no vectēva mantotajā atziņā, ka "kustība ir dzīve, bet apstāšanās – nāve".
Savukārt Ģirts Dubults, piesakot savu uznācienu ar atsvešinošu piezīmi "tagad es dejošu", patiesībā atkailina savu esību, kustībās rakstot atšķirīgu stāstu. Kanādiešu izcelsmes horeogrāfs Kristofers Hauss reiz paudis domu, ka jebkura deja savā būtībā ir kvīriska, jo tā ir ķermeņa apdzīvošana dažādos veidos. Izrādes "Es eju ārā dārzā" izpildītāji, tērpjoties baltā, vispārina cilvēku, attālinoties no dzimuma rāmjiem (ja neskaita Āra Matesoviča verbālās piezīmes par redzamo un neredzamo viņa daļu). Košu gaismu starmeši, ko rada gaismu māksliniece Nikola Suhareva, izkrāso Dubulta kvīriski performatīvo uznācienu – izpildītāja kustības baltā kreklkleitā saplūst ar ritmisko skaņainavu un ļauj ieraudzīt ko līdzīgu Almodovara vai Dolana kinoestētikai. Šī aina ir vienīgā, kurā spilgti melnbaltajā vizualitātē ielaužas krāsas. Līdz ar Dubulta izpildīto ainu izrāde, no vienas puses, iegūst iekļaujošu mērogu, tomēr, izvēloties izmantot košo gaismu klātbūtni, no otras puses, arī vienlaikus saglabā atšķirīguma akcentu. Tiklīdz košās krāsas izdziest, acu priekšā atkal atgriežas žilbinoši baltais.
Sākums un gals, un mazliet Ziedonis
"Es iegāju sevī, un nu es eju ārā. Es eju no viņa ārā. Tas vairs neesmu es, bet tas jau ir viņš. Un ko es toreiz viņā meklēju?" Imants Ziedonis tā savulaik rakstīja kādā no savām epifānijām. Kā stāsta viens no izrādes idejas autoriem Rūdolfs Gediņš, izrādes nosaukums ir tilts uz viņa bērnības epizodi, kur viņš līdz trīs gadu vecumam esot runājis pašizdomātā valodā, bet tad kādu dienu piecēlies no galda un teicis: "Es eju ārā, dārzā."
Par uzdrīkstēšanos rīkoties, par drosmi mainīties ir iecerēts šis stāsts, kur neizbēgami ir klātesoša cīņa pašam ar sevi un savām iecerēm.
Sagadīšanās pēc vai ar nolūku, to nezināšu teikt, apcerīgs ziedoniskums piemīt ne tikai daļēji sakritīgajam izrādes nosaukumam, bet arī retajiem, fragmentārajiem dramaturga Klāva Meļļa tekstiem, kas izspraucas no baltās saburzītās telpas. Balts kā absolūtais un pilnīgais šai izrādē ir gan visa sākums, kad cilvēks ienāk šai pasaulē no pustumsas un no siltajiem ūdeņiem, gan arī gals. Ja sākumā izrāde ved filozofiskās pārdomās par savas dzīves rakstību uz baltās lapas, ko laiku pa laikam ir vēlme saburzīt, lai sāktu no jauna, tad izrādes otrā pusē atslēgu vienas variācijas atvēršanai skatītājam rokās iedod Āra Matesoviča skumji gaišais monologs. Tās ir maza zēna atmiņas, kas aizved uz kādu ziemu un uz vectēva bērēm. Šai izgaismojumā izrādes spēles laukums iegūst dubultsmagmi, pārtopot milzu kupenās, pa kurām savās atmiņās smagiem soļiem brien mazs puika, sastopoties ar dzīvi.
Basās izrādes izpildītāju pēdas, kas nav tērptas baltā, atgādina par paša Ahileja stāstu, kuru izrādes veidotāji sakās ņēmuši par idejisko pamatu. Papēdis kā Ahileja vārīgā vieta, aiz kā viņa māte turējusi savu dēlu, mērcot pazemes valstības upes ūdenī, lai padarītu viņa miesu neievainojamu. Āris Matesovičs akrobātiskām kustībām smīnot izspraucas teju no mākoņmalas, un šis ūsainais izpildītājs bez maz vai burtiski staigā pa mākoņiem, ar savu vieglumu un gaiši komisko attieksmi. Un, no šāda skatpunkta raugoties, izrādes nosaukumā ietvertais vārds "dārzs" iegūst jau citu nozīmi – tā pietuvojas paradīzes dārza idejai, ko pastiprina arī izpildītāju kustība ar tiecību augšup.
Augšup, izrādās, vairs nav tikai savas dzīves virsotne, uz kuru, izdziedot smagmi īsteni latviskā garā, pa baltajā kupenā ieaugušajām trepēm kā garās pupas stīgās ieķērusies neatlaidīgi tiecas Agnese Bordjukova. Tā ir arī robeža starp zemes dzīvi un citu, mītisku laiktelpu. Beigu tumsa, kura piepilda telpu izrādes izskaņā, ir kā cilvēka aizraušana prom no šīs pasaules. Tā ir nonākšana starptelpā. Bet izrāde mums atstāj arī mierinājumu, sakot, kad manis nebūs, es pats to vairs nemaz nezināšu.
Izrādē "Es eju ārā dārzā" tās radošā komanda sirreāli atdzīvina lielformāta vizuālās mākslas darbu ar cilvēka dzīvi stāstošām kustībām un ar garām lidojošiem, poētiski apcerīgiem teikumiem, ieliekot to kosmiskā skaņainā. Dažādas mākslas acu priekšā saplūst vienā mākslas faktā, skatītāja ziņā atstājot viņa paša variāciju par pieredzēto.
Šī baltā lapa, kas paliek atvērta interpretācijai, piešķir redzētajam iekšēja, dziļi individuāla pārdzīvojuma iespējamību, ko nereti izrādēs laupa runātā vārda klātbūtne.
