Arī teātra zinātnieces Silvijas Geikinas ģimenē ar Jaunatnes teātra izrādēm uzaugušas vairākas paaudzes – gan viņa, gan viņas meita. Darbs pie Jaunatnes teātra vēstures un mākslinieciskās darbības apzināšanas aizsākts jau padomju laikos. Geikina intervējusi ne tikai pēdējās, bet arī pirmās Jaunatnes teātra mākslinieku – aktieru, režisoru – paaudzes. Veidojot monogrāfiju, izrāžu rekonstruēšanai lieti noderējušas plaši aprakstošas recenzijas. Geikina uzsver to nozīmi:
“Tagad daudzi pārmet, ka teātra kritiķis atstāsta saturu vai to, kas izrādē redzams. Man tas bija ārkārtīgi svarīgi tajās recenzijās, ko lasīju – ieraudzīt izrādi.
Es esmu par to, ka teātra kritiķim ir jāapraksta izrāde, – tas ir vissvarīgākais, it īpaši, ja pēc tam top kāds pētījums, monogrāfija.”
Jaunatnes teātra dibināšanā liels nopelns ir toreizējam Izglītības ministram Jūlijam Lācim, kurš, kā atgādina Geikina, tika apcietināts un gāja bojā. “Teātris toreiz eksistēja tikai vienu sezonu. Sākās karš, un bija pārtraukums, un pēc kara atkal bija ļoti sarežģīta situācija. Telpu meklēšana, trupas dibināšana un režisoru pieaicināšana – nenoliedzami tas bija sarežģīts posms.” Geikina turpina par teātra pēdējo darbības posmu: “Teātra slēgšana ir sāpīgs moments. Par to jau ir daudz runāts un rakstīts. Tur ir daudz pārpratumu un savstarpējas nesaprašanās. [..] Tagad mēs esam bez šī teātra. Dzīve jau rit uz priekšu, un sāk pamazām aizmirsties visi tie notikumi.
Pirmās sāpes ir pārgājušas, brūces it kā aizdzijušas, bet trupa gan ir iznīcināta – brīnišķīgie aktieri palikuši bez darba, ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem. Ar to es kaut kā nevaru samierināties.”
Latvijas Kultūras kanonā ierakstīts gan režisora Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris, gan Pētera Pētersona Dzejas teātris, gan atsevišķi izrāde “Spēlē, Spēlmani!” un Ulda Pūcīša lomas Jaunatnes teātra izrādēs. "Ivanovs", "Trešās impērijas bailes un posts" un arī krievu trupas iestudējumi – tie, kā stāsta Geikina, ir ne tikai Latvijas mēroga mākslinieciskās virsotnes, bet gan visas toreizējās Padomju Savienības notikumi. Teātra galvenā režisora Ādolfa Šapiro vārds tika daudzināts pat ārpus Padomju Savienības, un Pētera Pētersona devums arī ir cildināms.
Silvija Geikina noslēgumā piebilst, ka mūsdienu bērni galīgi nav palikuši bešā. Teātra zinātniece uzteic daudzveidīgo piedāvājumu jaunajiem skatītājiem gan repertuāra teātros un jo īpaši neatkarīgajos teātros, kas meklē ceļus, kā komunicēt ar bērniem izrādes laikā.