Ar vieglu pieskārienu stīgām pietiek, lai kokle atbildētu. Bet, tikai ilgstoši mācoties, izdodas no kokles izvilināt melodiju, kas liek vibrēt klausītāja sirds stīgām.
"Diezgan viegli ir spēlēt, nav tik grūti, kad saproti, kas jādara," sacīja koklētāja Elza Kārkliņa.
"Es spēlēju, jo man patīk," pastāstīja koklētāja Amālija. "Mana skolotāja ir mana radiniece. Un tāpēc, ka tautas instruments."
Klausītāju vidū ir gan brīvdabas muzeja apmeklētāji, gan koklētāju ģimenes locekļi. Var teikt, ka viņi visi savā ziņā dzīvo kopā ar kokli.
"Saliek kokli un mazliet paspēlē un atpūšas. Un tad vēl stundiņu paspēlē un atkal atpūšas. Nu nav jau tā, ka visu laiku spēlē," atklāja koklētājas māsa Dana.
Šī ir pirmā reize pēc kovida pandēmijas, kad kolektīvi no Baldones, Ādažiem, Juglas, Zvejniekciema un Rīgas tiekas un spēlē kopā.
"Tiešām svētku sajūta, pirmā reize, kas visi satiekamies... Liels satikšanās prieks," atzina Pierīgas reģiona koklētāju ansambļu virsvadītāja Valda Bagātā. "Nevajag puišiem baidīties, mums daži ir, un daži cīnās. Citu aizved uz mūzikas skolu, bet cits ierauga te muzejā un saka – es gribu spēlēt to ar daudz stīgām."
Koklētāja Emīlija Kārkliņa pastāstīja, ka lielākajai daļai kokļu ir 32 stīgas, bet viņas instrumentam - 34 stīgas, un tas dod basa skaņu. Savukārt koklētāja Nikola Onkele uzsver, ka kolektīvā var izpausties un daudz ko iegūt, saspēlēties.
Var teikt, ka kokle ir instruments uz mūžu.
No brīža, kad mazi pirkstiņi kautrīgi skar stīgas ar lielu pietāti, līdz tam, kad pieredzējušu koklētāju spēlētais Usmas baznīcā ieskandina visu Latvijas vasaru.
