Par spīti pandēmijas ietekmei, Rīgas Doma pavasara koncertu programma ir ļoti plaša un bagātīga. Piektdien, 18. martā, tiks uzsākts četru koncertu cikls "Bach", kurā katru nedēļu uzstāsies Latvijas labākie ērģelnieki, atskaņojot Johana Sebastiāna Baha mūziku. Savukārt 30. martā notiks koncerts par godu kordiriģenta Jāņa Dūmiņa 100. jubilejai ar valsts akadēmiskā kora "Latvija" un Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" dalību, mākslinieciskais vadītājs un diriģents – Māris Sirmais. Īpašs notikums 10. aprīlī Rīgas Domā būs koncerts balkonā "Gaismas asaras", kas sniegs iespēju baudīt ērģeļu mūziku neierasti tuvu instrumentam.
Savukārt pats Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis šī gada 8. martā saņēma Lielo mūzikas balvu "Par izcilu sniegumu gada garumā" par koncertiem Rīgas Domā.
Ingvilda Strautmane: Sakiet, ko tas nozīmē – būt Rīgas Doma mūzikas direktoram?
Aigars Reinis: Kā teica dekāns Elijs Godiņš, tad tas ir gods, protams. Bet gods ātri pazūd un paliek pienākumi. Daudz pienākumu, un noteikti tas primārais ir mūzikas dzīves vadīšana, iniciēšana, uzturēšana visās jomās, kas notiek Rīgas Domā. Tajā skaitā gan koncertdarbība, gan arī visa šī te sakrālā puse, dievkalpojumu muzikālais noformējums un tā tālāk. Tā palete ir diezgan plaša.
Darba ir daudz, bet nu tas, protams, ir arī liela atbildība – strādāt Rīgas Domā. Tā ir atbildība pret ērģeļmūziku Latvijā, pret Latvijas ērģeļniekiem.
Galu galā, Rīgas Doms ir latviešu ērģeļmūzikas centrs un meka.
Rīgas Doms ne tikai krāšņi skan, bet arī palīdz mums visiem attīstīties – gan mūziķiem, gan komponistiem, rakstot ērģelēm.
Vai tas nozīmē, ka Rīgas Doms ir centrs Latvijas ērģelniekiem?
Aigars Reinis: Es domāju, tas ir centrs arī Eiropas un pasaules ērģelniekiem, jo šis instruments ir nevis vienkārši slavens, bet ir izcils sava laika liecinieks. Un tā izcilība instrumentam nav tikai reģistru daudzumā, bet arī krāsu bagātībā, izteiksmē, gan arī kopskaņa, kas veidojas šim instrumentam. Un šīs iespējas palīdz veidot bagātīgu un smalkāku priekšnesumu. Mūzika atdzīvojas. Bet šeit tā mūzika atdzīvojas noteikti daudzveidīgāk. Nav tā, ka visa Latvijas mūzika ir pirmatskaņota Rīgas Domā, tāpēc ka ērģelnieki šobrīd ļoti aktīvi atskaņo mūziku gan ārzemēs, gan citās Latvijas baznīcās, bet vienmēr šie jaundarbi un arī komponisti, un spēlētāji vēlas atskaņot arī Rīgas Domā, jo tas ir tas centrālais punkts, kur tā mūzika vienmēr atgriežas mājās.
Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad jūs spēlējāt Rīgas Doma ērģeles?
Aigars Reinis: Tādos sīkumos droši vien nē, bet tas noteikti bija liels satraukums nonākt šeit, Rīgas Domā. Es pat neatceros. Droši vien tas bija kāds studentu koncerts ar ļoti nelielu mēģinājumu skaitu.
Tā ir tāda ērģelnieku specifika – ātri pierast pie jauna, pavisam cita mēroga instrumenta.
Droši vien, ka man pieredze bija jau citās baznīcās, arī Liepājas Trīsvienības baznīcā, kas arī ir ļoti sarežģīti spēlējams instruments. Bet noteikti satikšanās pie Rīgas Doma ērģelēm bija iepriecinošs brīdis.
Pie Rīgas Doma ērģelēm mēs vēl atgriezīsimies, bet šobrīd es vēlētos, lai jūs atceraties 8. marta vakaru Latvijas Nacionālajā operā – Lielo mūzikas balvu. Varat atklāt kā tas notiek – jums iepriekš pasaka, ka jūs saņemsiet balvu vai jums pasaka tikai to, ka jums būs jāspēlē?
Aigars Reinis: Nu jau daudzus gadus nepasaka. Uzaicina spēlēt, bet nepasaka, kā tas būs. Tas bija satraucoši, un, jāatzīst, arī nervozi. Tāpat kā pirms diviem gadiem, kad mūs visus trīs nominantus kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī" nostādīja blakus, un tad ar televīzijas kameru "braucīja" pa sejām un skatījās, kāda tad tā reakcija katram būs. Nenoliedzami, esot uz skatuves, jāpieņem tie noteikumi.
Liels prieks par šo lielo atzinību. Protams, ka ne jau šo iepriekšējo gadu es vadīju ar domu, ka es pelnīšu balvu. Tā tomēr ir tāda nepieciešamība radoši darboties, meklēt jaunas nianses, sadarboties ar brīnišķīgiem kolēģiem.
Tā balva ir liela atzinība, kas liek man atskatīties uz to iepriekšējo gadu, jo parasti jau mēs skatāmies uz priekšu. Un man jāatzīst, ja es tā paskatos uz to gadu, bail skatīties arī uz citiem iepriekšējiem, jo izdarīts ir daudz. Pat bail metas, cik daudz. Bet tas ir izdarīts un ir izdevies, un paldies par atzinību.
Mēs šodien runājam par Rīgas Doma lielajām ērģelēm, bet uz Operas skatuves jums bija mazās ērģelītes.
Aigars Reinis: Jā, jāsaka digitālais instruments, digitālās ērģeles. Šajā situācijā šis instruments pierāda to, kam tas ir radīts – vietām, kur nav ērģeļu, bet kur ir vajadzība pēc ērģeļu skanējuma. Tad šāds instruments ir kā tāda izlīdzēšanās. Tāpat arī Lielās mūzikas balvas koncertā šis bija Rīgas Doma digitālais instruments, ko pašā Domā mēs lietojam vairāk kā darba instrumentu vai dažādiem draudzes pasākumiem. Bet lielās ērģeles mums ir primāras un galvenās.
Šis iepriekšējais gads nav bijis vienkāršs, nav bijis vienkārši organizēt notikumus, jo nācās pārplānot. Jūs arī ar to saskārāties.
Aigars Reinis: Nenoliedzami. Tas vēl joprojām notiek. Mēs jau it kā plānojam uz priekšu, bet visu laiku ir aizmugurē ir tā sajūta, ka nez vai notiks, vai būs vai kā.
Bet ir jādara, jāiet uz priekšu.
Tāpat arī pagājušajā gadā, kad mēs atkal pirmo pusgadu bijām tādā klusumā, kaut kādas domas radās un mēģinājām realizēt un neapstāties. Vēl jo vairāk pagājušā gada pirmajā pusgadā bija daudz nozīmīgu koncertu par godu ērģeļu komponista un ērģelnieka Aivara Kalēja jubilejai, un kas likās netaisnīgi, ja tā paslīdētu garām nepamanīta. Un tiešām liels paldies par atbalstu gan Valsts kultūrkapitāla fondam, gan Rīgas domei un citiem, ka varējām īstenot šīs tiešraides.
Es vēlējos ar jums parunāt par marta koncertiem. Jūs teicāt, ka jums vēl pilna galva ar jauniem plāniem. Cik tālu šobrīd drīkst plānot?
Aigars Reinis: Mēs jau nezinām, kā dzīve atkal apmetīs kādu salto, bet ir jāplāno. Un vēl jo vairāk – kontakti ar ārzemju ērģelniekiem vai ārzemju dažādiem māksliniekiem. Tā, ka process, par to kā idejiski šis gads varētu izskatīties, kā mēs to dzīvosim, ir, un tāpat jau top nākamā gada plāni. Protams, šobrīd mēs atsākam savu lielo, brīnišķīgo ērģeļu koncertus Rīgas Domā. Ir pagājusi atkal ikgadējā ērģeļu profilakse. Tas ir februāris, marta sākums, kad ierasti Rīgas Domā ir klusāk, mierīgāk, un tad mēs veltam arī vairāk laiku Doma ērģeļu tehniskiem uzlabojumiem un regulēšanai. Šogad tās bija ļoti smalkas regulēšanas lietas, kas ir ļoti svarīgas.
Sākam aicināt savus klausītājus uz Rīgas Domu, nu protams, ar Johana Sebastiāna Baha mūziku, jo viņam marta beigās ir dzimšanas diena. Un noteikti Baha mūzika ir vajadzīga šajā laikā, kad ir tāds nemiers. Es domāju, ka šī mūžīgā elpa, kas skan viņa mūzikā, ir noteikti nepieciešama. Tā, ka es aicinu veldzēties Rīgas Doma senajās velvēs – rast mieru, meditāciju, var būt iegūt kaut ko no tādas mūžīgas apjausmas, klausoties šajā Baha mūzikā.
Pirmais koncerts jau šo piektdien, 18. martā. Jūs četros koncertos esat aicinājuši piedalīties daudzu ērģelniekus. Tie būs visi Latvijas ērģelnieki?
Aigars Reinis: Desmit Latvijas ērģelnieki četrās Baha programmās aicina jūs uz Rīgas Domu, reizi nedēļā šāds koncerts notiks. Un mūsu izcilākie ērģelnieki – Kristīne Adamaite, Larisa Bulava, Liene Andreta Kalnciema un daudzi citi. Tāpat arī jaunie ērģelnieki, kā piemēram Larisas Bulavas koncertā viņas audzēknis piedalīsies. Tā ka arī audzinām jaunos. Bet, protams, visi mūsu koncerti neapstāsies pie Baha. Koru mūzikas mīļotājus 30. martā mēs aicinām uz diriģenta Jāņa Dūmiņa simtgades atceres koncertu. Paralēli ir sadarbība ar Latvijas Radio – radio tiešraides koncerts 10. aprīlī.
Koncerts balkonā "Gaismas asaras", kurā publika nelielā skaitā varēs klausīties augšā, balkonā.
Tas būs zināms tuvplāns, jo ērģeles ir veidotas tā, lai tās klausītos lejā, bet tas augšas iespaids droši vien ir citādāks. Tā, ka šis koncerts būs ļoti īpašs ar latviešu mūzikas pirmatskaņojumiem. Tiesa, tas gan nebūs tāds izklaides koncerts, jo tūlīt jau ir Klusā nedēļa. Bet brīnišķīgi mākslinieki – Aigars Raumanis, Līga Griķe un es pie ērģelēm. Interesants koncerts. Bet kopumā mums būs ļoti bagātīga programma.