Kādas noskaņas valdīja šajā vakarā – nomāktība vai gaišas, pateicīgas skumjas? "No visa kā pa druskai," atzīmē Gunda Vaivode. "Lai arī Maestro ilgstoši un bieži slimoja, viņa aiziešana visiem bija ļoti pēkšņa. Līdz ar to tas viss vēl ir dzīvs, nesadziedēts, kaut arī 40 dienas it kā ir pagājušas...
Nevarēja būt piemērotāka skaņdarba par Mālera Otro simfoniju "Augšāmcelšanās", lai godinātu tik lielu personību. Tas ir skaņdarbs, ko Maestro pats ļoti bieži ir atskaņojis, un darbs, kas uzstāda lielos, būtiskos jautājumus, kas mūs visus sagaida pēc aiziešanas – cauri šaubām, sāpēm un pat ticības zudumam, cilvēks, kas no Dieva ir nācis, pie Dieva atkal nonāk.
Ir labi, ka man bija iespēja būt klāt ne tikai pašā koncertā, bet arī mēģinājumā, jo tad tās emocionālās slūžas tika palaistas vaļā:
korim sākot dziedāt brīnišķīgo epizodi "Kas radīts, tam jāaiziet, kas aizgājis, tam jāatdzimst", asaras vienkārši bira kā pupas.
Jo man ļoti labā atmiņā ir paša Marisa diriģētais koncerts Sanktpēterburgā – katrs viņa žests, katra nianse. Toreiz, starp citu, koris "Latvija" bija sasēdies aiz orķestra un sākumā nepiecēlās – skaņa nāca it kā no pazemes, lai vēlāk, pieceļoties, notiktu gan fiziska, gan garīga augšāmcelšanās. Minhenes koncertā dziedāja Bavārijas Radio koris, kura mākslinieciskais vadītājs arī bija Mariss Jansons, un bija absolūti fantastiskas solistes – soprāns Golda Šulca un alts Gerhilde Rombergere."
Tūlīt pēc mēģinājuma Gunda Vaivode uz īsu sarunu aicinājusi Gerhildi Rombergeri, kura vairākkārt uzstājusies kopā ar Marisu Jansonu, bet 15. janvāra koncertā dziedāja kontralta partiju Mālera Otrajā simfonijā.
"Ar viņu strādāt vienmēr ir bijis fascinējoši, un tas sagādājis lielu prieku," neslēpj dziedātāja. "Kopā esam atskaņojuši arī Mālera Otro simfoniju, un šķiet, ka tas bija viens no pirmajiem darbiem, kurā muzicējām kopā.
Mani ļoti iespaidoja Marisa intelektuālā iedziļināšanās mūzikā, bet vienlaikus arī emociju klātbūtne. Šis apvienojums man ir ļoti tuvs. No sadarbības ar Marisu esmu ļoti bagātinājusies."
Marisa Jansona vadībā viņa atskaņojusi arī Mālera Trešo simfoniju. "Manā atmiņā īpašs un laikam skaistākais piedzīvojums ir Mālera "Dziesmas par mirušajiem bērniem", to es nekad neaizmirsīšu. (..) Es pati Māleru mīlu vairāk par visu, man patīk to atskaņot."
Pēdējos 16 gadu Bavārijas Radio simfoniskais orķestris bijis Marisa Jansona bērns – atšķirīgs no citiem. Bet kas dziedātājai Gerhildei Rombergerei tajā šķiet pievilcīgs? "Man tas ir īpašs kaut vai tādēļ vien, ka esam ļoti daudz kopā muzicējuši, bet vienmēr daru to ar prieku, jo jūtos pacilāta un it kā uz rokām nēsāta."
Kā ar šo koncertvakaru tika galā maestro Zubins Meta? Gunda Vaivode gan neslēpj – nemitīgi bijis prātā Mālera Otrās simfonijas atskaņojums ar pašu maestro Marisu Jansonu. "Šis salīdzinājums prātā bija pilnīgi visiem, un, lai arī mēs zinām, ka Zubins Meta ir lielisks diriģents un viņam ir milzīga bagāža, turklāt viņi abi bija labi draugi, tomēr...
Pēc koncerta visi saprata zaudējumu, kādu esam piedzīvojuši.
Meta tika galā lieliski. Kā redzējām arī festivālā "Rīga – Jūrmala", viņš šobrīd diriģē sēžot, bet orķestri viņš, protams, kopā savāc. Pirmajā daļā bija mazas neprecizitātes, taču orķestri var vadīt arī ar garīgo spēku, kas nāk no cilvēka, un harisma viņam neapšaubāmi ir. Milzīgs paldies, protams, Metam par to, ka viņš to uzņēmās."
15. janvāra vakarā notika arī maestro Marisa Jansona godināšana ar Karla Amadeusa Hartmana medaļu. "Tas ir īpašs pagodinājums," uzsver Vaivode. "Mēs zinām, ka Marisa Jansona lielāko laika un domu daļu aizņēma maģistrālie klasiskie opusi. Bet viņš ir pietiekami daudz diriģējis arī laikmetīgo un jauno mūziku, un tas bija Minhenē. Piemēram, arī Bēthovena simfoniju gadījumā, kad katrai simfonijai tika pasūtināta sava veida interlūdija, kas iegūlusi arī kompaktdiska formātā. Viņš atbalstīja arī šo laikmetīgās mūzikas ciklu "Musica Viva", kuras dibinātājs bija vācu komponists Karls Amadeuss Hartmanis, un orķestris jau savā laikā par šīs idejas turpināšanu ir pateicies saviem galvenajiem diriģentiem – viņu vidū ir gan Eugens Johums, gan Rafaels Kubeliks, sers Kolins Deiviss, Leonards Bernsteins, un
14. maijā Hartmana medaļu vajadzēja saņemt arī Marisam Jansonam. Iznāca tā, ka tas notika pēc viņa nāves, bet tas bija ļoti sirsnīgs un aizkustinošs brīdis, kad divi no orķestra mūziķiem pateicās viņam un nolika šo medaļu uz sarkana samta spilventiņa, turpat līdzās diriģenta podestam, Marisa Jansona fotogrāfijai un ziedu buķetēm.
Pirms koncerta ļoti sirsnīgus atvadu vārdus teica arī Radio direktors Martins Vāgners, kurš atzīmēja, ka bez Marisa Jansona ideja par jauno koncertzāli nekad nebūtu nonākusi līdz realizācijai. Un par to, ka zāli vai kādu no zālēm vajadzētu nosaukt maestro vārdā, runāja arī Bavārijas valsts zinātnes un mākslas ministrs Bernts Zīblers. Pēc koncerta bija ļoti, ļoti jaukas atvadu vakariņas – orķestra direktors bija sapulcinājis Marisa draugus un partnerus no Japānas, Korejas, Spānijas, Itālijas, Beļģijas, Austrijas, Nīderlandes, Vācijas un arī Latvijas. Virmoja skaistas atmiņas, sirsnības un humora pilnas, un
visi atcerējās arī klasiskos trīs Marisa Jansona jautājumus: "Kurš ir atbildīgs?", "Vai tas ir neiespējami?" un "Vai esat pārliecināts?"
Ieguvām daudzus jaunus kontaktus, un ceru, ka izdosies kaut ko fiksēt arī rakstiskā veidā, lai atmiņas par mūsu maestro paliktu pavisam dzīvas un klātesošas."
Mēģinājuma starpbrīdī "Klasikas" direktore uzrunājusi arī Bavārijas Radio simfoniskā orķestra klarnetistu Verneru Mittelbahu, kurš ir arī ļoti aktīvs orķestra arodbiedrības pārstāvis un bijis ļoti cieši saistīts ar Marisu Jansonu. Kas šobrīd ir pirmais, kas, maestro atceroties, izvirzās priekšplānā?
"Šobrīd vēl to grūti noformulēt, bet laikam viņa siltums, mīlestība, sirsnība pret visiem, rūpes un atbildība par orķestri, mūziku un visu, ko viņš darīja kā galvenais diriģents. Ļoti dziļa cilvēcība un mīlestība, ko viņš sniedza mūziķiem, publikai un ikvienam, kas nāca viņa ceļā," atceras Mittelbahs.
Uz jautājumu kas bijuši tie skaņdarbi, kurus orķestris vērtē kā īpašus sadarbībā ar Jansonu, klarnetists visupirms min Šostakoviču: "Pašā priekšplānā noteikti izvirzās Šostakovičs, visas Mālera simfonijas. Starp citu, sākuma gados mēs ar Marisu brīnišķīgi atskaņojām daudzas Haidna simfonijasu. Ir grūti noreducēt uz dažiem komponistiem, jo viņam bija plašs repertuāra spektrs, bet, tā kā Mariss iestudējuma procesā simtprocentīgi atdevās mūzikai, tajā brīdī konkrētā interpretācija arī kļuva par galveno."
Vaicāts, kālab uz šo piemiņas koncertu izlēmuši aicināt Zubinu Metu, Verners Mittelbahs atklāj, ka Metam ir ilga draudzība gan ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri, gan Marisu Jansonu. "Mēs viņam esam pateicīgi arī par to, ka aizpagājušajā gadā, kad Mariss veselības problēmu dēļ bija spiests atteikt Japānas un Āzijas tūri, Meta to pārņēma, kaut arī pats nejutās tik labi. Mariss bija viņam ļoti pateicīgs par to, un arī mēs, protams, tāpat kā par šo koncertu."
Šobrīd orķestris ļoti cer, ka piepildīsies maestro lielais sapnis par jaunu koncertzāli Minhenē. "Tam mēs tiešām stipri ticam. Tas ir projekts, par ko Mariss Jansons cīnījās daudzu gadu garumā. Šobrīd esam uz pareizā ceļa, visi uzdevumi sadalīti, intensīvi strādā arhitekti, akustiķi, visi iesaistītie.
Mēs dzīvojam lielās cerībās, ka tā būs teicama koncertzāle ar lielisku akustiku. Kad mēs tajā muzicēsim, vienmēr atcerēsimies par Marisu Jansonu, ar kura vārdu koncertzāle ir tik cieši saistīta."
