17. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Andrāšs Šifs sniedza meistarklasi, kurā piedalījās Kaspars Mikužis no Lietuvas, Pāvels Laganovskis no Latvijas un Tāhe Lī Līva no Igaunijas. Festivāla „Rīga Jūrmala” akadēmija šo ierakstu nākamās nedēļas vidū visiem pieejamu darīs interneta vietnē „Youtube”. „Klasikai” bija laimīga iespēja šai meistarklasē klātbūt un uzrunāt Andrāšu Šifu.
Sandra Ņedzvecka: Vai šādās meistarklasēs talantu spējat indentificēt pēc jauna pianista spēlēta viena vienīga skaņdarba?
Andrāšs Šifs: Protams. Uzreiz. Varbūt ne pēc pirmās, bet pēc otrās nots noteikti.
Vai talanti te bija?
Viņi bija ļoti labi. Visiem trim bija, ko teikt.
Mūzika nav vienīgā aizraušanās
Vai jūs atceraties sevi septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā – kāda toreiz bija jūsu pasaule?
Tas bija septiņdesmito gadu sākums. Es aizvien vēl
dzīvoju Ungārijā, kur pasaule nerādījās pārāk gaiša un priecīga, taču Ferenca Lista Mūzikas akadēmija mums bija kā templis. Oāze tuksneša vidū.
Man bija arī ļoti laimīga bērnība un pusaudža gadi – ar brīnišķīgiem draugiem un skolotājiem. Ļoti jaukas atmiņas.
Vai šai pasaulē mūzikai bija galvenā vieta?
Kopš divpadsmit gadu vecuma – jā. Es sāku mācīties klavierspēli piecu gadu vecumā, bet pirmos septiņus man tā drīzāk bija rotaļa, vaļasprieks. Labprātāk spēlēju futbolu, nekā vingrinājos. Taču mūzikas jau manā bērnībā bija daudz, tāpat kā literatūras, muzeju, glezniecības… Visas mākslas mani interesējušas vairāk nekā zinātne. Un man vienmēr paticis mācīties valodas.
Mūzika par galveno man kļuva pakāpeniski. Bet nekad tā nav bijusi vienīgā aizraušanās. Lai mūziķis būtu labs, viņam jābūt interesei arī par daudz ko citu.
Ceļš – pilns tēlu
Ir ļoti interesanti vērot, kā jums jūsu meistarklasēs izdodas atvērt jaunos mūziķus, izmantojot līdzības un tēlus. Vai arī jums pašam tie nepieciešami, atskaņojot mūziku?
Jā. Mana pieeja mūzikai ir un vienmēr bijusi asociatīva.
Es meklēju tēlus un iedvesmu, lai atrastu to, kas ir AIZ notīm. Ceļi iespējami dažādi, manējais ir pilns tēlu. Es, piemēram, redzu krāsas.
Man mūzika nav melnbalta, tajā ir neskaitāmi daudz krāsu. Un pilnestīga dzīve ar visdažādākajām pieredzēm iztēli dara bagātīgāku – ir daudz lielāka tēlu izvēle.
Komponisti, kuru mūziku atskaņojat, rindojas pēctecīgi: Bahs – Haidns – Mocarts – Bēthovens – Šūberts un Šūmanis… Vai sevi jūtat šajā radniecības virknē?
Jā, noteikti. Pianistam jau ir milzīgs repertuārs. Nav iespējams spēlēt visu, kaut daži to mēģina darīt. Es nemaz nemēģinu, jo zinu savas stiprās un vājās puses. Tas ir arī patikšanas vai ne-patikšanas jautājums. Piemēram,
uzaugot Ungārijā un mācoties skolā, kuru izveidojis Ferencs Lists, tiku apbērts ar viņa mūziku no visām pusēm, bet tā nekad man nav patikusi... Nejutu vilkmi.
Es saprotu, ka viņš bijis, iespējams, visu laiku izcilākais pianists un katrā ziņā ļoti nozīmīgs komponists, taču nejūtu siltumu un tuvību viņa mūzikai – labāk to atstāju pianistiem, kuri to tiešām mīl.
Mūziku, kuru es spēlēju, mīlu no visas sirds. Ja tas tā nav – nespēlēju nemaz.
Ir jābūt izvēlīgam un reizē paškritiskam. Es esmu paškritisks.
Bahs ir dievs. Un vēl Šūberts, un Bēthovens
Vai Bahs ir jūsu komponists numur viens?
Jā, noteikti. Bahs ir dievs.
Savā filmā par Šūbertu jūs sacījāt, ka viņš ir komponists, kurš patīk jums līdz asarām.
Tā aizvien ir taisnība.
Vai ir vēl citi komponisti?
Jā. Bahs gan ir kas cits. Bet laikā, kad tapa mana Šūberta filma, es vēl nespēlēju Bēthovenu tik daudz, cik darīju to vēlāk un viņa mūzikā iedziļinājos. Šie abi komponisti, protams, nav salīdzināmi, bet kaut kādā ziņā
Bēthovena mūzika ir vēl eksistenciālāka – saistīta ar cilvēces problēmām. Un viņš tās risināja caur saviem pārdzīvojumiem. Nav cita komponista, kurš cietis tik daudz.
Gan dzirdes zaudējums, gan viņa vientulība… Tomēr iznākums ir viņa cēlsirdība un piedošana. Viņš piedod mums. Un piedod Dievam par visām savām ciešanām. Šodien es teiktu, ka daži Bēthovena skaņdarbi mani aizkustina tikpat dziļi kā Šūberta mūzika. Arī Šūmanis. Viņa pēdējais skaņdarbs – “Rēgu variācijas” – ir sirdi plosošas. Kā iespējams ko tādu uzrakstīt!?
Jākalpo skaņdarbam un komponistam
Vai jums ir atbilde uz jautājumu, kā jaunam mūziķim, patiesībā – katram mūziķim, savu individualitāti līdzsvarot ar atskaņošanas tradīciju, par kuras saglabāšanu jūs tik nesavtīgi rūpējaties?
Pāri visam ir skaņdarbs un komponists. Mums ir jākalpo tiem. Ja kāds tam iebilst, jūtos sarūgtināts – piemēram, ja kāds kolēģis saka – kas būtu komponists bez mums? Tas ir ļoti augstprātīgi. Protams, ka neesam nenozīmīgi. Gleznu, piemēram, varam pakārt pie sienas, un katram, kurš to uzlūkos, būs atšķirīgas izjūtas un asociācijas. Skaņdarbu pie sienas pakārt nevar.
Es kolekcionēju skaņdarbu oriģinālu faksimilus, un ir tiešām brīnišķīgi lūkoties Baha rokrakstā.
Taču rakstītais ir jāpārvērš skaņās. Un tādēļ atskaņotājmākslinieks ir svarīgs. Un nav jāatsakās no savas individualitātes – itin nemaz, protams, pakļaujoties komponista prasībām. Un skaņu pasaulei ik skaņdarbā ir jāmainās. Arī katram atskaņotājam tā ir citādāka – pat stingri nošu tekstam sekojot, nekad nebūs divu vienādu kādas Bēthovena sonātes lasījumu. Ir detaļas, ir personības. Arī vienas un tās pašas klavieres spēlējot, katram pianistam tās skan citādāk. Tas ir liels noslēpums.
Labos draugos ar Marisu Jansonu
Jums lūgšu vēl dažus vārdus par mūziķi, kura piemiņai pulcēts orķestris, ar kuru kopā spēlēsit – par Marisu Jansonu.
Vispirms jāsaka, ka esmu vēl spēlējis kopā ar Arvīdu Jansonu. Budapeštā atskaņojām Brāmsa Pirmo klavierkoncertu. Marisu iepazinu, kad viņš bija pavisam jauns diriģents.
Mūsu pirmais koncerts bija Kopenhāgenā, apmēram 1975. gadā. Kopā ar Tivoli orķestri atskaņojām Šūmaņa Klavierkoncertu, kuru sakritīgā kārtā spēlēšu arī šeit. Un Mariss diriģēja Riharda Štrausa “Varoņa dzīvi” – tas bija lieliski. Mēs uzreiz kļuvām labi draugi.
Mariss bija ļoti jauks cilvēks. Toreiz Kopenhāgenā daudz laika kopā pavadījām – pusdienās un vakariņās. Man vienmēr patikušas anekdotes, arī politiskās. Bija vēl Padomju Savienības laiks, un, kad es stāstīju anekdotes par Brežņevu, Mariss smējās līdz asarām. Vēlāk bieži kopā spēlējām Oslo, kur viņš vadīja orķestri, pat braucām uz Ameriku, kur Kārnegī zālē atskaņojām Grīga Klavierkoncertu, tad arī ar ''Concertrgebouw'' orķestri… Ļoti daudz brīnišķīgu atmiņu. Man bija bezgala skumji, kad viņš aizgāja. Daudz par agru. Protams, Mariss vienmēr izskatījās jauneklīgs – bija grūti noticēt viņa gadiem. Turklāt vienmēr možs un enerģijas pilns.
Ir ļoti maz diriģentu, kuri bijuši visu mīlēti. Un viņš netiks aizmirsts, jo ir mūsu sirdīs.
