Īsumā par balvu sadalījumu:
- Par mūža ieguldījumu godināja diriģentu Imantu Resni un operdziedātāju Samsonu Izjumovu.
- Balvu "Par izcilu interpretāciju" saņēma valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" ansamblis un diriģents Normunds Šnē.
- Par izcilu sniegumu gada garumā šogad apbalvoja ērģelnieku Aigaru Reini.
- Par gada koncertu žūrija atzina Kaspara Znotiņa, Rīgas Saksofonu kvarteta, Rīgas Doma kora skolas jauktā kora un diriģenta Jurģa Cābuļa koncertu "Amao Omi / "Bezjēdzīgais karš"".
- Ar balvu par izcilu darbu ansamblī šogad sumināja čellisti Margaritu Balanas.
- Gada komponista titulu šogad piešķīra Jēkabam Jančevskim.
- Balvu "Gada uzvedums" saņēma Operetes teātra multimediālā monoopera "Cilvēka balss. Telefons".
- Laurus kā gada jaunais mākslinieks šoreiz plūca dziedātājs Edgars Ošleja.
Vaicāts, kādas viņam noskaņas pēc Lielās mūzikas balvas (LMB) ceremonijas, Andris Vecumnieks Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic: "Sajūtas, protams, savādākas nekā citu gadu, jo arī visa ceremonija, visi notikumi šobrīd nemotivē uz svētkiem un īpašu priecāšanos. Tajā pašā laikā gads ir aizvadīts. Gads ir bijis ļoti savdabīgs, ļoti īpatnējs – īpatnējs tādā ziņā, ka pusgadu bija tikai attālināti, pēc tam bija birums pasākumu, tad atkal pauze, atkal tikai attālināti. Es ļoti gribu uzsvērt, ka šis notikums vakar tiešām bija vajadzīgs, jo tā apbrīna, izdoma, fantāzija, radošā degsme un vēlme neapstādināt mākslas, mūzikas procesu, tad, kad tu nevari klātienē neko darīt [..]; ka koncertdarbība ne tikai nebija apstājusies, bet vispār, godīgi sakot, pat pārsteidzoši atplauka, turklāt atplauka ļoti daudzās tādās vietās, institūcijās un no tādām personām, kas principā bija atklājums gan klausītājiem, gan žūrijai. Šajā ziņā
ceremonijas kopīgais rezultāts un balvu gala rezultāts nepašaubāmi atstāj ļoti laba, profesionāla, augstvērtīgi padarīta darba sajūtu."
Par pašu ceremoniju Vecumniekam vēl piebilstams, ka latviešu mūzika un latviešu mūziķi visā pasaules kontekstā prata gan godināt sevi, gan pienācīgi atcerēties un piedomāt par tiem, kuriem šobrīd šādi svētki nav iespējami. Viņaprāt, LMB ceremonijas vienmēr bijušas arī aktuālo politisko notikumu spogulis: "[..] Tā ir dzīva, reāla jauno laiku Latvijas vēsture. Tas tikai liecina, cik tomēr aktuāls ir Lielās mūzikas balvas pasniegšanas brīdis, kad, iespējams, vienkopus koncentrējas tie sabiedrības pārstāvji, kas beidzot ir spiesti un vēlas uzklausīt mūzikas darbinieku, mūzikas procesā iesaistīto cilvēku pārdomas, pie tam ne tikai par mūziku, bet arī par to, kas notiek pasaulē, mums apkārt."
Mūzikas un teātra kritiķe, teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča piekrīt "LMB 2021" žūrijas priekšsēdētājam, ka šādas [mūzikas svētku] reizes ir ļoti nepieciešamas un, iespējams, pašreizējā kontekstā vēl vairāk nekā citkārt – gan jau pieminēto apstākļu dēļ, gan, lai gūtu apliecinājumu, ka process notiek, ka mēs visi esam tajā iesaistīti, neesam vienaldzīgi. Viņa turpina: "Šobrīd, vairāk kā citkārt, ir arī ļoti būtiski runāt par to, ka mūzika un māksla [ir] kontekstā, tās nevar atraut no visa pārējā. Šobrīd par to ir jārunā visiem un visu laiku, un tas arī bija tas, kas vakar notika. Patīk mums vai nē – tas ir ļoti subjektīvi, bet, es domāju, ka
šajā brīdī būtu ignoranti nerunāt par Ukrainu, vienalga, vai tu esi mūziķis, mākslinieks vai tu pasniedz balvu, jo mēs visi labi zinām, ka patiesībā zilidzeltenais karogs šobrīd nozīmē daudz vairāk nekā tikai Ukrainu."
Lūgta dalīties, kā vērtē "LMB 2021" balvu sadalījumu, Mellēna-Bartkeviča visupirms atzīmē, ka pagājušā sezonā dažādu apstākļu dēļ nebija ļoti regulāra koncertu apmeklētāja, toties procesam aktīvi sekoja līdzi: "Bija daži pārsteigumi, bet es nevarētu teikt, ka tie ir viennozīmīgi negatīvi. Protams, var arī redzēt to, ka izvēle, uz kādu žūrija ir balstījusies, izvirzot nominantus, ir bijusi diezgan ierobežotā spektrā. Pieņemsim, ja mēs runājam par "Gada uzvedumu", tad vakar tā izskatījās kā kategorija "pats sev režisors". Es ļoti priecājos par rezultātiem, bet ir visādi jautājumi. Tas pats attiecas uz "Gada jauno mūziķi". Es saprotu, ka jaunā mūziķa balva vienmēr ir arī tāda kā handikapa balva – ir jāatzīmē, lai būtu nākotnē, un tie ir darbi, ko žūrija ļoti brīnišķīgi ir izdarījusi."
"Ir pāris nisanses, lietas, ko es tiešām gribētu paskaidrot," iesāk Vecumnieks, "pirmais moments –
šis gads bija īpatnējs ar to, ka vienā katlā tika salikti visi "onlaina" koncerti un dzīvie koncerti. Mēs tā rezultātā strikti nolēmām, ka vērtēsim tikai tos "onlaina" koncertus, kas tiešām notiek reālajā laikā,
nevis ierakstā. Zināmā mērā tas varbūt druscītiņ vienu otru jauku koncertu, mūzikas notikumu mums liedza šeit vērtēt, jo tie spēlēs noteikumi jau vairs nebūtu godīgi. Turpinot domu par iestudējumiem – šie iestudējumu tiešām bija tādi, ko šajos apstākļos ar maksimāli racionāliem līdzekļiem varēja realizēt. Uzreiz arī pateikšu, ka varam arī diskutēt, vai operfilmas, kas tika uzņemtas – gan "Baņuta", gan "Trīs zvaigznes. [Zigfrīds]" – ir iestudējumi. Tie tomēr nav tie iestudējumi, kurus mēs mēs saprotam ar dzīvo reāllaika izjūtu. Līdz ar to, piemēram, iestudējumu kategorijā daudz advancētāki izrādījās, kā Lauma saka, "pats sev reižsors" [darbi]. Būtībā tas ir ne tikai ekonomiski, bet arī praktiski – ko tu vari izdarīt; nelieli, kompakti uzvedumi, nestandarta uzvedumi, kā piemēram, kora "Anima" koncerts brīvdabā vai absolūti fanātiski mēģinājumi atgriezt dzīvē aizmirstus Latvijas darbus, kā tas bija ar [operu] "Matīss, kausu bajārs", vai "es pats sev režisors", kur šajā gadījumā runa ir par Sonoras Vaices [iestudējumu] "Cilvēka balss. Telefons"."
"Otra lieta, ko es gribētu pateikt – ja tā uzmanīgi paskatās nominācijas, tad atslēgas vārds žūrijas darbā šogad bija "jauns". Jauni vārdi – ar to saprotot ne tikai gados jauni cilvēki, bet tie vārdi, kas iepriekš nebija figurējuši. Tās bija jaunas koncerta un iestudējuma producēšanas institūcijas, vietas, kas arī līdz šim nebija figurējušas. Tā bija arīdzan jauna mūzika, kas Latvijā pēkšņi, negaidot parādījās, atskanēja, turklāt ļoti spoži – šeit es, piemēram, runāju par "A-Ronne" koncertu un [Žerāra] Grizē interpretāciju. Arī trīs komponisti ir ļoti jauni, kuri tikpat labi varēja kandidēt kategorijā "Gada jaunais mākslinieks". Citiem vārdiem sakot, mēs tiešām
gribējām šogad parādīt tos, kuri šajos sarežģītajos apstākļos ir mēģinājuši kaut kādā veidā būt visadvancētākie, visinovatīvākie, vismeklējošākie, visražīgākie,"
rezumē žūrijas priekšsēdētājs. Seko vēl īsa piebilde – šoreiz kategoriju "Gada jaundarbs" nomainīja "Gada komponists", un tas saistīts ar pirmatskaņojumu klāstu.
Jauno vārdu, jauno mūziķu izcelšanu Mellēna-Bartkeviča uzlūko pozitīvi: "Kaut kam taču ir jāturpinās, un turpinās tas ar paaudžu maiņu [..]. Šis brīdis, kad bija lielā kovidpauze, es domāju, tas bija ļoti liels apdraudējums visai kultūras ekosistēmai, tai starpā teātrim, mūzikai. Tas, ka ir bijis gan šis pasūtījums – 25 latviešu komponistu jaundarbi, gan tas, kā mūziķi, kuri tikai vēl sāk savas karjeras, ir atraduši sevī pašmotivāciju turpināt, ir brīnišķīgi. Tas nozīmē to, ka Latvijas mūziķu ekosistēma turpina pastāvēt, turpina augt un mainīties. [..]
Mums šobrīd ir brīnišķīga, fantastiska jaunu latviešu komponistu, es teiktu, paaudze.
Arī šajā trijotnē, kas bija nominēta, tieši tā – katrs no viņiem varēja būt gan nominācijā jaunais mākslinieks, gan, es pat teiktu, [par sniegumu] gada garuma. Ārpus viņiem, mēs zinām, ir vēl komponisti. Tas nozīmē, ka oriģinālmūzika top un taps. Es nevaru nepieminēt Kristu Auznieku un viņa panākumus un jaundarbus, kas izskan; arī Lindu Leimani, kas šoreiz nebija starp nominantiem."
