Darbus personālizstādei Inta Celmiņa izraudzījusi kopā ar kuratori Daci Lambergu. "Ir jau apmēram zināms, kas pa šiem gadiem ir bijis nozīmīgāks. Katram desmit gadu posmam atbilst kāds darbs. Varbūt ne visi tieši to gadu paši labākie, bet tie, kas ir palikuši mājās vai kas ir muzejā saglabājušies," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" skaidro māksliniece. Kopā tie ir 28 darbi, precizē Lamberga: "Piecas gleznas no Nacionālā mākslas muzeja (kolekcijā ir vairāk) un pārējie ir autores darbi, sākot no 70. gadiem līdz pat 2021. gadam."
Jaunākās gleznas Celmiņa radīja jau zinādama par izstādi: "Mani uzaicināja muzejs, un es biju ļoti priecīga. Man arī Kultūrkapitāla fonds iedeva naudu. Tā ka man bija materiāli un apmēram divi gadi, lai ļoti ražīgi strādātu."
Izstādē iespējams izsekot mākslinieces daiļrades mainībai. Turpina kuratore: "Izstāde sākas ar jaunākajiem darbiem, ar krāsainu ekspresiju, ar izteiktām faktūrām un tad pamazām it kā virzās uz tēlainību, savdabīgām noskaņām [..]. Pēdējā zāle ir veltīta agrīnajiem darbiem, kad Inta Celmiņa glezno tonāli ļoti atturīgi, pelēkos toņos; glezno ļoti atšķirīgi no tā, kā viņa tagad strādā. Tā atšķirība ir milzīga." "Un agrāk es lēni to darīju un vairākās kārtās. Tagad – ātri," atzīmē māksliniece. "Man vienmēr ir paticis, ka toņi daudz nemainās. Man ir bijušas tādas vēlmes, piemēram, pelēkos toņus attīstīt tā, ka uz gleznas ir kādi padsmit vai 20, katrs savādāks. [..]
Es nemīlēju lielu krāsainību agrāk. Varbūt tagad drusciņ vairāk."
Starp muzeja 2. stāva labajā spārnā izstādītajām gleznām arī kāds autores pašportrets "Melnā mēnesgaisma". "Tā ir pilnīgi melna bilde, bet pie labas iegrozīšanās, kad skatītājs staigā apkārt, var atrast to vietu, kur starp melnajiem parādās sēdoša sieviete un virs galvas viņai ir mēness. Tā sēdošā sieviete esmu es," uzmanību vērš Celmiņa.
Visubeidzot, par izstādes nosaukumu – "Pateikt nepasakāmo". Lamberga atklāj, ka tas nāk no esejas, ko māksliniece uzrakstījusi katalogam: "No sākuma nebija domāts nosaukums, vienkārši – Inta Celmiņa. Gleznas. Bet tad es ieraudzīju viņas divus vārdus – pateikt nepasakāmo – un sapratu, ka tas attiecas uz viņas glezniecību vispār, ne tikai uz pēdējo gadu darbiem.
Viņa ar krāsu, ar gaismu, ar faktūru vēlas pateikt to, ko ar vārdiem nevar pateikt. Tie ir darbi, kuri jāskatās, kuros ir jāiedziļinās, kuri ir kā mūzika – neizsakāmi."
"Es gribētu, lai tā ņirboņa, tās krāsu attiecības paliek acīs, ieiet dziļāk un rada kaut kādas asociācijas. Ja nu rodas tādas, kādas man ir bijušas, tad pavisam glauni, bet, ja skatītājam ir pašam savas, citas, arī nekas. Tikai lai viņš saprot, ka tur kaut kas iekšā ir, bez jēgas es to nedaru nekad," pauž Inta Celmiņa.
