Izstādē piedalās mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Ukrainas un Nīderlandes, un tā līdz 15. janvārim skatāma "Rīgas mākslas telpā".
Rūdolfs Vītoliņš: Izstāžu galerijā "Rīgas mākslas telpa" ir skatāma izstāde ar nosaukumu "Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālismu pēc sociālisma". Pirmais jautājums mūsu šīvakara sarunā ir par šo blīvo izstādes nosaukumu. Vai jūs varat, lūdzu, atšifrēt šos jēdzienus, jo tie ir ārkārtīgi blīvi, eksplozīvi vārdi katrs pats par sevi, kur nu vēl visi četri kopā?
Ieva Astahovska: Lai iedrošinātu skatītājus nebaidīties no šīs izstādes, gribu minēt, ka izstādes pamatnosaukums ir "Dekoloniālās ekoloģijas", bet šim vispārīgajam un plašajam nosaukumam bija svarīgs paskaidrojošais apakšnosaukums: "Saprast postkoloniālo pēc sociālisma". "Koloniālisms" ir apzīmējums, kas latviešu auditorijai nereti saistās ar tā sauktajiem "globālajiem dienvidiem", tālām zemēm, valstīm, kuras bija kolonizējušas 16.–18. gs. Rietumeiropas tā laika varas valstis, un neatkarības atgūšanas procesi notika līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Mūsu izstāde mudina domāt, ka arī Latvijai un Baltijai ir saistība gan ar postkoloniālo, gan dekoloniālo, apzināt koloniālās pagātnes sekas, runājot arī par padomju laiku kā koloniālu laiku. Vārds "dekoloniālais" nozīmē centienus atraisīties no pagātnes mantojuma, ieņemot aktīvu, nevis reflektīvu pozīciju, saprotot, ka pagātne turpina ietekmēt šodienu. "Ekoloģijas" ir apzīmējums, kas šodienas norišu izpratnē liek domāt par vides problemātiskajiem jautājumiem: klimata krīzi, globālo sasilšanu. Izstāde izceļ arī to, ka mūsu attieksme pret dabu ir bijusi koloniāla, kas ir arī padomju pagātnes sekas, virkne darbu izstādē runā tieši par to, kā padomju laiks ir sagandējis dabu, vidi mums apkārt un kā daba atrod veidus, kā atgūties. Manuprāt, arī šodien mūsu attiecības ar dabu ir koloniālas jeb izmantojošas, patērnieciskas. Mēs ņemam no dabas, nedomājot par nākotni, sekām, un izstāde runā par nepieciešamību mainīt mūsu skatpunktu.
Rūdolfs Vītoliņš: Kādi bija jūsu kā kuratores atlases principi un kritēriji, izvēloties māksliniekus un to darbus?
Ieva Astahovska: Viens svarīgs kritērijs noteikti bija ģeogrāfisks. Pašā izstādes sākumposmā pie tā strādāja vairāki cilvēki, arī manas kolēģes no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra: Solvita Krese, Inga Lāce un Andra Silapētere. Ja mēs, piemēram, runājam par Poliju, Ungāriju vai Baltijas valstīm, tad tās ir pilnīgi atšķirīgas realitātes. Bet Baltija tieši Austrumeiropas kontekstā ir palikusi perifērijā, jo, lietojot apzīmējumu "Austrumeiropa", ar to bieži vien domājam Poliju vai Ungāriju. Baltija kā postpadomju teritorija, no vienas puses, nav sociālisma bloka valstis, no otras – Baltijas valstis ir vienīgās, kas bijušas gan Padomju Savienībā, gan Eiropas Savienībā, kas nozīmē, ka mums ir ļoti daudz kopīga arī ar Austrumeiropas vēsturi un šodienu. Varbūt pat vairāk nekā, piemēram, ar Kazahstānu, Gruziju vai Armēniju. Ģeogrāfiskais princips bija svarīgs, lai ieraudzītu tieši saistības un līdzības. Skaidrs, ka mūsu pagātne ir bijusi nemitīgi mainīga. Latvijas, Baltijas robežas ir mainījušās. Īpaši runājot par pagātni kā atmiņas konceptu izzināšanu, tad striktās robežas, ka tā var būt tikai Latvija, Lietuva vai Igaunija, arī likās neatbilstošas. Attiecīgi izstādei pievienojās māksliniece no Ukrainas, kas likās neizbēgami, jo, piedzīvojot šī gada notikumus, liekas neiespējami runāt par postkoloniālismu un dekoloniālismu, nerunājot par to, kas notiek Ukrainā un kas ietekmē arī mūsu valstis un mūs katru ļoti personīgi. Izstādē ir arī māksliniece no Polijas, jo tas ienes plašāku Austrumeiropas dimensiju, un, kas varētu šķist neparasti, izstādē ir arī mākslinieku grupa no Kirasao – no Karību jūras reģiona.
Mikus Solovejs: Ieejot izstādē, kā pirmais mani uzrunāja Marijas Kapajevas darbs ar nosaukumu "Piespiedu atmiņa". Tā centrā ir tanks Narvā, kur bija galvenā līnija, ka cilvēks kaut kādā brīdī saprot, ka viņa tautiešiem identitātes un arī nācijas identitātes simbols ir tanks, kā vispār ar to sadzīvot? Tālāk tas aizveda pie citiem darbiem. Kas jums kā kuratorei ir vienojošais elements šajā ekspozīcijā?
Ieva Astahovska: Jāatzīstas, ka izstāde tapšanas laikā transformējās. Izejas punkts bija vēlme saprast, kā mūsu sociālisma, padomju mantojums korelē ar teorētiskiem konceptiem, kas ir postkoloniālisms. Bet šī gada notikumi, proti, Krievijas karš Ukrainā, ļoti spēcīgi ietekmēja izstādi, un tāpēc centrā es izvēlējos likt ukraiņu mākslinieces Oļas Mihaiļukas darbu, kura nosaukums ir "Atmiņmētra". Tas ir darbs, kas ir tapis pēc 2014. gada Krievijas iebrukuma Donbasā, Krimas anektēšanas. Tie ir stāsti, ko izstāsta pati māksliniece un viņas draugi, kas civilajā dzīvē bijuši kontrabasa mūziķis, brīvās cīņas treneris un citi, bet šobrīd viņi ir karavīri. Stāstus par kara traumām viņa izstāsta caur visdažādākajiem piemēriem, kas ir no dabas. Tie ir stāsti par putniem, par ainavām, par augiem (atmiņmētra – piparmētra kā centrālais tēls). Darbs lielā mērā runā par to, kā spēt vispār dzīvot tālāk tad, kad karš ir tev gājis pāri, un atrast kaut kādu jēgu. Bet, protams, ka tikpat svarīgi likās ne tikai runāt par cilvēkiem Ukrainā, kas fiziski ir karā, bet arī par to, kā tas ietekmē mūs, un Marijas Kapajevas darbs ir tieši par to. Man pašai liekas ļoti svarīgs ķermeņa atmiņas nojēgums, un viņas video tieši to var redzēt, tanks ir viņā iekšā, un viņa cenšas to izraut. Kā pieminekļus to nevar izraut, tāpēc ir šī te piespiedu atmiņa, tu vari mēģināt viņu izdzēst, no tās atbrīvoties, bet tā ir tevī.
Rūdolfs Vītoliņš: Izstāde pārliecinoši rāda, ka šīs sociālisma atstātās sekas meklējamas ne tikai telpā, bet arī prātā. Un kāds, jūsuprāt, varētu būt postsociālisma cilvēka portrets un garīgais stāvoklis? Manuprāt, ļoti spilgti to parādīja Vikas Ekstas un Annas Griķes darbs.
Ieva Astahovska: Es ceru, ka izstāde atklāj arī komplicētību, kā šī pagātne joprojām dzīvo ar mums, un cik ļoti dažādi ir tie slāņi, arī dažādas sabiedrības grupas. Vikas Ekstas un Annas Griķes darbs ar nosaukumu "Mazdārziņš nr. 849" runā par ekoloģijām daudzskaitlī: sociālo ekoloģiju, mentālo ekoloģiju un, piemēram, Annas un Vikas darbs ir par to paaudzi, kas nespēj pielāgoties pārmaiņām un paliek mentāli pagātnē, tās nostalģijā vai "ostaļģijā" ar šo attieksmi, ka varbūt padomju laiks nemaz nebija tik slikts, 90. gados nākot mežonīgajam kapitālismam, kas samina daudzus cilvēkus, jo īpaši tos, kas nebija vairs jaunieši. Šajā gadījumā prototips ir Annas vecvecāki, kas pieder tai paaudzei, kas dzima Otrā pasaules kara laikā vai pēc tā un dzīvoja nemitīgā pieticībā, taupībā, lietu krāšanā, savas mikrorealitātes radīšanā. Piemēram, šie plastmasas maisiņi, no kuriem ir uzšūts mazdārziņu namiņš. Mazdārziņš kā nevis vieta, kur forši pavadīt laiku, bet kur tu vari izaudzēt kartupeļus, tomātus, gurķus, ko pēc tam visu gadu arī lietot uzturā, jo veikalā gluži vienkārši daudzu produktu nebija.
Rūdolfs Vītoliņš: Jau ieskanēja, ka izstāde norāda uz vairākām problēmām, tajā skaitā, ka mēs cīnāmies ar pagātnes rēgiem, kas ir tikuši paslaucīti zem paklāja. Un kas tālāk? Kādu rīcības modeli šī izstāde varētu sniegt, domājot, kā cīnīties un kā reaģēt uz šīm problēmām?
Ieva Astahovska: Es gribētu cerēt, ka skatītāji izstādē ieraudzīs ne tikai atskatīšanos uz pagātni, bet arī priekšlikumus par nākotni. Tās atbildes ir diezgan dažādas katram māksliniekam. Mani ļoti aizkustināja Maijas Demiteres darbs, kura nosaukums ir "Kartupeļu, tomātu kalkulators", kura tēma ir alternatīvās dārzniecības prakses, kas būtībā nevis aicina uz revolucionāriem jaunatklājumiem, bet rāda, kā mēs varam mainīt ikdienas ieradumus. Piemēram, viņas piedāvājums augu audzēšanai ir ikdienā iesaistīt hidroponikas un akvaponikas metodes, kas ļautu pārtiku ražot dzīvokļa apstākļos. Rasas un Raita Šmitu darbs "Sensorās dzīles" atgriežas pie viņu pašu darba, kuru viņi veidoja pirms 20 gadiem par Irbenes radiolokatoru. Viņi pārskata iepriekšējo stāstu par radiolokatoru kā aukstā kara mantojumu kas izmantojams kā Visuma pētniecības instruments, un tagad caur šo pašu objektu, kuru šobrīd izmanto Ventspils Augstskolas zinātnieki, aicina atgriezties uz zemes. Nevis domāt par tālām zvaigznēm, bet par to, kāda ir vide mums apkārt un kā mēs varam dzīvot atbildīgāk un būt apzinātāki par savu ietekmi uz vidi.
Mikus Solovejs: Jautājums, kas notiek ar ekosistēmu pēc kara? Kāda ir mūsu atbildība un ar ko mums jau tagad ir jārēķinās, un par ko būtu tagad jāpadomā arī Austrumeiropas kontekstā. Man ļoti patika Līgas Spundes maijpuķītes, tāds vienkāršs un nomierinošs, sirsnīgs darbs. Tur arī tā ideja, kā mēģināt pretoties virtuālās vides vilinājumam. Varbūt Jums kāds komentārs par to?
Ieva Astahovska: Jā, ar Līgu gadījās interesanti, jo tad, kad es viņu aicināju piedalīties izstādē, es tieši domāju par to, ka no viņas sagaidīsim digitālo mediju darbu, jo ar to Līgas Spundes darbi asociējas, kam sekoja patīkams pārsteigums, kad viņa teica, ka labprāt piedalīšoties izstādē, bet ar pilnīgi analogu darbu, proti, sietspiežu sēriju, kas runā par digitālo detoksu, nevis vides piesārņojumu, par to, kā mēs visi izdegam, dzīvojam nemitīgā digitālajā vidē, kas mūs izsmeļ, rada neskaitāmas blaknes. Mēģinājumi atgūties, sevi atkal līdzsvarot, harmonizēt visbiežāk ir saistīti ar dabu, vidi, būšanu dabā. Šajā gadījumā maijpuķīšu pušķis kļūst arī par meditācijas praksi, māksliniece atsaucas uz ikebanas tehniku, kas ir japāņu meditācijas tehnika, kas prasa ļoti stingru prāta disciplīnu, un šajā gadījumā tā ir mentālā ekoloģija, kas arī ienāk izstādē.
Rūdolfs Vītoliņš: Cik apdraudēti, jūsuprāt, ir šie postsociālisma ekoloģiju liecinieki Latvijā, it sevišķi, ņemot vērā pēdējo mēnešu notikumus?
Ieva Astahovska: Manuprāt, svarīgākais būtu mentālais šifts, kas nepieciešams, lai domātu par šo padomju mantojumu nevis kā pagātnes rēgu, no kā ir jāatbrīvojas, bet saprast, kā mainīt tā funkciju vai integrēt mūsdienu realitātē. Ja mēs atgriežamies pie izstādes darbiem, Irbenes radiolokators, no vienas puses, simbolizē padomju armiju un okupāciju, bet tas fakts, ka šobrīd tā ir vieta zinātniekiem, kuri caur šo funkcijas maiņu ir pilnīgi transformējuši šī konkrētā vēsturiskā objekta funkciju un izpratni par to. Tas joprojām ir unikāls objekts šodienas izpratnē. Domājot gan par tagadni, gan par nākotni, es teiktu, ka tieši seismogrāfija, kas jāveic prātā, ir svarīgākais. Dekoloniālisma galvenais uzdevums ir nevis vienkārši samierināties ar pagātni kā nemaināmu, bet apzināties, ka varam mainīt lietas tagadnē un nākotnē.