Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts 30 gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā veidots katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, aplūkojot katra mākslinieka individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē.
"Mēs sākām strādāt un lauzties tajā mākslas dzīvē, jau būdami studenti. Bet vārdus "Maigās svārstības" katram no mums pieliek ar šo izstādi-akciju, kas radās 90. gadā, kad mēs jau desmit gadus veidojām grupas izstādes, dzīvojām kopā, ballējāmies. Tad uztaisījām šo fundamentālo izstādi un kā grupa izjukām. [..] Laiks mainījās, mēs pieaugām," skaidro Krastiņa.
Grupas biedriem arī studiju laikā katram bijušas savas domas un katrs domāja ar savu galvu, uzsver māksliniece, bet vienmēr bijušas kopīgas intereses un vilkme darboties kopā. "Grāmata nav tāds akadēmisks, nostabilizējies kanons, kas varētu būt par sešiem māksliniekiem.
Mēs visi aizvien strādājam, mēs esam dzīvi, mums katram ir sava versija, līdz ar to grāmata arī ir tāda dinamiska un dzīva," uzsver māksliniece un grāmatas sastādītāja.
"Mēs visu laiku esam tādā sazobē, pat ja neesam kopā, mēs visu laiku ar pakausi viens par otru domājam," atklāj Krastiņa. 1990. gada izstādē autori mākslas darbus radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija", un akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, ko vienas dienas laikā atklāja un arī slēdza.
Kā skaidro māksliniece, izstādes būtiska daļa bija tieši tā brīža laikmets, 20. gadsimta 80. un 90. gadi. Šodien publiska gleznošana nav nekas jauns, to dara daudzi mākslinieki, bet toreiz ieiet tukšā izstāžu zālē, kurā ieradies arī tā brīža kultūras ministrs Raimonds Pauls, bija kaut kas jauns, stāsta Krastiņa. "Tas laiks bija ļoti radošs ne tikai mums, māksliniekiem, bet arī funkcionāriem. [..]
Padomju laikā cilvēki nemaz neko tik daudz pasaulē nebija redzējuši, bet uzticēšanās un vēlēšanās darīt kaut ko ārpus padomiskā bija ne tikai mums," uzsver grāmatas idejas autore.
Izstādes kuratora Ivara Runkovska ideja bijusi tā, ka mākslas darba radīšana, process pats par sevi ir kustība un notikums. Daļa izstādes ietvaros tapušo darbu ir pazuduši vai mākslinieks darbu audekliem pāri radījis jaunus darbus, taču lielākā daļa no notikuma rezultāta ir apkopoti un fiksēti grāmatā "Maigās svārstības".
"Toreiz un arī tagad mākslinieks dzīvo faktiski nākamajos darbos. Viņš tos ir realizējis, tas kaut kādā veidā ir izdarīts, un galvā jau virmo nākamās idejas, tā mēs dzīvojam,"
skaidro Krastiņa, kura uzsver, ka izstādes kontekstā būtiska loma bijusi fotogrāfiem, kuru fiksējuši šo notikumu un mākslas darbus, kas šobrīd vairs nav atrodami.
Māksliniece akutalizē arī Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību un to, ka cilvēki nevar ieraudzīt to, kas mākslā noticis padomju laikā – 60., 70., 80. gados. "Manā draugu grupā, kad vajadzēja savākt to materiālus, tas nebija tika vienkārši. Jāsaka liels paldies, ka tomēr mums ir Mākslas muzejs un Mākslinieku savienības kolekcija, gan "Zuzeum" kolekcija, kur krājās darbi, dokumenti, un var precizēt [liecības]. Cerēt tikai uz pašu autoru nevar," uzsver Krastiņa.
2023. gada vasarā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika grupas izstāde "Svārstības", kuras centrālais temats bija laiks. "Šīs izstādes kopā sanākšanas iemesls bija tas mūsu kopā nodzīvotais laiks, jo tik cieši draugi vai domubiedri mēs vairs neesam.
Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības. Viens ir liberāls, viens ļoti konservatīvs, vai mitoloģijā balstīti ideālisti, vai tādi, kam īstenībā drusku vienalga. Tā [grupa] ir tieši tāda, kāda šobrīd ir sabiedrība," skaidro māksliniece.