"Tā sagadījās, ka es lasīju Janovska romānu "Nams Slokas ielā" (viens no viņa pēdējiem tekstiem, tapis 90. gados). Man šī grāmata ļoti patika kā tādam zvērinātam pārdaugavietim visu mūžu, jo tur notikumi risinās Slokas ielā. Tad parādījās ideja par romānu sēriju, un es pieteicos, protams, iejusties Janovska ādā," ierosmi, kas rezultējusies romāna "Mežakaija" Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj rakstnieks Osvalds Zebris. Vien vēlāk viņš uzzinājis, ka dzīvo tajā pašā namā, kur bērnu dienas apmēram pirms simts gadiem vadījis Gunars Janovskis.
Jauno grāmatu Zebris rakstījis, kā pats saka, diezgan ilgi – tā tapa vairāk nekā trīs gadus. Pirms darīt zināmu, kas pašam interesēja Janovska dzīvē, daiļradē, autors atgādina: "[..] Viņš ir sācis rakstīt aptuveni 40 gadu vecumā, trimdā esot. Un tad, kā sācis rakstīt, tā līdz savai nāvei rakstījis ļoti, ļoti ražīgi – gandrīz vai pa grāmatai katru gadu. Janovska kopotie raksti, ja nemaldos, ir 18 sējumi kopumā."
Tad nu Zebris gribējis noskaidrot, kas noticis ar cilvēku, ka viņš sevī ilgu laiku glabājis, aizturējis vai neatraisījis rakstnieka potenciālu, un vienā brīdī sācis ļoti jaudīgi rakstīt. "Otrs, kas mani interesēja – ko viņš ar šiem daudzajiem tekstiem (pamatā romāniem, bet arī stāstiem) ir gribējis pateikt," Zebris piebilst, "jo es tomēr pieturos pie tā, ka autors apzināti vai neapzināti savās grāmatās saka kaut kādas dažas lietas.
Tās nav tūkstošiem dažādas idejas, ko viens autors apcer sava radošā mūža laikā. Manuprāt, tās ir dažas. Lūk, man bija interesanti šīs dažas atšifrēt vai saprast."
Vaicāts, vai viņam izdevās atšifrēt to pagrieziena punktu, pēc kura Janovskis sāka rakstīt, "Mežakaijas" autors atbild: "Es domāju, ka tas galu galā nebija viens moments. Tas tomēr bija briedis ilgāku laiku. Jo mēs no Gunara paša atmiņām un arī vēstulēm varam uzzināt, ka viņš jau pusaudža gados ir domājis par rakstnieka gaitām. Viņu ļoti fascinējusi, interesējusi literatūra, bet viņš ilgi nav uzdrošinājies. To ļoti lielo ražību lielā mērā noteica tas, ka viņa pirmajiem darbiem (šeit pamatā jārunā par romānu "Sola") bija ļoti lieli panākumi tajā latviešu lasītāju daļā, kuri neatradās Padomju Latvijā. Es zinu, ka rakstniekiem, kuri rakstīja Amerikā, Anglijā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā vai vēl kaut kur, dažkārt nepatīk, ka viņus dēvē par trimdas autoriem, jo faktiski latviešu literatūra ir viena: daļa no tās tapa šeit, daļa no literārā procesa attīstījās citur. Domāju, ka pirmie panākumi iedrošināja Gunaru – jauno rakstnieku – un viņš savu talantu varēja brīnišķīgi atraisīt. Izdevēji bija ļoti atvērti viņa tekstiem, lasītāji labprāt tos pirka. Viņa romāni tiešām bija ļoti pieprasīti, lasīti. Viņš bija viens no, teiksim šo vārdu – trimdas autoru vidū pieprasītākajiem prozistiem."
Lai arī abi nav tikušies, Osvaldam Zebrim labpatīk domāt, ka šobrīd jau ir. Vienā no viņa mīļākajiem Janovska tekstiem – romānā "Ines" – notikumi risinās jau reizi pieminētajā namā, ko viens sauca, bet otrs sauc par mājām.
Kā viens, tā otrs pa logu skatījis gandrīz to pašu skatu. Zebris izlasījis teju visu Janovska devumu, iepazinies ar visu, kas rakstīts par šo autoru, un nu secina, ka viņš bija ļoti autobiogrāfisks rakstnieks: "Ja mēs gribētu, varētu visu viņa dzīvi noklāt ar viņa tekstiem, sākot no ļoti, ļoti agras bērnības [..] – Rīgas perioda, kad viņam bija kādi četri, pieci, seši gadi, līdz pat trimdas periodam un vecumdienām. Katram dzīves posmiņam ir veltīts kāds teksts. Mēs viņu varam atrast visos viņa stāstos un romānos, viņš ir klātesošs un sajūtams."
Kas rakstīts viņa "Mežakaijā", autors saprotamu iemeslu dēļ detalizēti nevēlas pārstāstīt. Bet ir ar mieru dalīties ar romāna pamatmotīviem un, lūk, tie: "Pirmkārt, cilvēka nobriešana vispār; cilvēka saprašana, ka katrai viņa darbībai vai tās trūkumam ir kaut kādas konsekvences. Otrkārt, (kas būs grāmatas turpmākajās nodaļās) man šķiet, ka Gunaram viens no tekstu galvenajiem pamatmotīviem pavisam noteikti bija gandrīz nokautās Latvijas pieminēšana. 60., 70. un 80. gados, dzīvojot Anglijā un skatoties uz Padomju Savienību no Anglijas puses, es domāju, brīvas Latvijas ideja, stāsts par brīvu Latviju izskatījās pilnīgi bezcerīgi. Un tomēr viņš visu šo gadu garumā nenogurstoši un neatlaidīgi turpināja pieminēt to, kāda Latvija bija un ka neatkarība tika atņemta.
Vairākās grāmatās viņš turpināja mūs brīdināt par to, ka agresors mums blakus ir un būs izsalcis vienmēr un ka ar agresoru mēs sarunāt nekad neko nevarēsim. Viss tas, ko mēs pieredzam šobrīd, faktiski ir ļoti daudzos Gunara romānos kā brīdinājums izskanējis.
Latvijas pieminēšana, es domāju, arī bija viņa rakstnieka misija. Tas tā ļoti skaļi skan, diezin vai viņš tā domāja – tagad mana misija būs pieminēt Latviju –, un tad sēdās un rakstīja. Bet, es domāju, ka, atskatoties uz savu radošo darbu 90. gados – vecumdienu posmā –, viņš noteikti to varētu būt secinājis – ka Latvijas pieminēšana ir bijis galvenais."
