Kārsavas kultūrvēstures centra "Līču mājas" vadītāja Inta Jurča iepazīstina ar jauno kultūrvietu, kas atrodas nelielās Šņitkas upes ielokā. Inta Jurča rāda svēpētās māla keramikas traukus, uz kuriem latgaliski vēstīts par dažādiem notikumiem, kas saistīti ar Kārsavas tirgošanās tradīcijām. Ekspozīcijas saturu veido vairāki stāsti par Kārsavas pilsētu un tās iedzīvotājiem. Viens no tiem ir arī par dzelzceļu.
Cara laikos Kārsavu šķērso viens no svarīgākajiem Krievijas ceļiem uz Eiropu, kas savieno Pēterpili ar Varšavu. Kas interesanti, dzelzceļa būvniecībā varēja piedalīties noteiktas konfesijas pārstāvji.
"Dzelzceļu varēja būvēt, tikai esot pareizticīgajam, jo tas bija cariskās impērijas laiks un tāds bija nosacījums, ka darbos var piedalīties tikai pareizticīgie," skaidro Jurča.
Dzelzceļam ir nozīmīga loma Kārsavas attīstībā, veicinot gan tirdzniecību, gan iedzīvotāju skaitu, uzsver centra vadītāja: "Attīstoties dzelzceļam un pateicoties iedzīvotāju pieplūdumam, vietējais Kārsavas ciems auga.
1927. gadā Kārsavai tika piešķirtas pilsētas tiesības, jo šeit dzīvoja ap trīs tūkstošiem iedzīvotāju un pāri par 40 procentiem tie bija ebreji."
Ebreju bija pat vairāk nekā latviešu.
"Pilsētā, protams, ebreju pārsvars bija tāpēc, ka viņi vairāk nodarbojās ar tirdzniecību, un galvenā iela bija nosēta ar mazajiem veikaliņiem – viens pie otra, kur tirgojās gan ar saimniecības precēm, gan bija trīs linu pieņemšanas punkti, jo tuvākajā apkārtnē linus audzēja," stāsta Jurča.
Ekspozīcija veidota tā, lai apmeklētāji varētu iepazīt Kārsavu un tās apkārtni, jau sākot no senatnes, akcentējot vēstures nozīmīgus attīstības posmus – arī traģiskos.
Apmeklētājiem, ejot cauri tādām kā tunelim, kas veidots no melni krāsotiem dēļiem, fonā skanot ebreju tautasdziesmām, ir iespēja ielūkoties holokausta notikumos, kas būtiski samazināja Kārsavas ebreju skaitu pēc Otrā pasaules kara.
"Daļa emigrēja tad, kad sākās karš un bija ziņas, ka ir jābēg no represijām, bet daļa neticēja, ka vācieši varētu to nodarīt cilvēkiem, un nepameta savas mājas, tāpēc viņus piemeklēja traģisks liktenis, bet bija cilvēki, kas glāba, un arī par viņiem ir neliels atgādinājums mūsu ekspozīcijā," atklāj centra pārstāve.
Centra nosaukums "Līču mājas" saglabāts no ēkas pirmajiem saimniekiem. Ēku 1916. gadā uzbūvēja Reinholds Matīss, lai uzsāktu saimniecisko darbību, kas bija Kārsavas ekonomiskās dzīves balsts starpkaru periodā. Jurča stāsta, ka tolaik ēkā nodarbojās gan ar graudu malšanu, gan vilnas apstrādi, kokmateriālu sagatavošanu, un trīsdesmitajos gados šeit strādājuši kādi 40 cilvēki. Uzņēmums ražojis arī elektrību Kārsavai un Malnavas lauksaimniecības skolai.
Ekspozīcijas saturu veido vēstures pētījumi, kas veikti pirms četriem gadiem, piesaistot muzeoloģi Inetu Zelču-Sīmansoni no "Creative Museum" un vairākus vēsturniekus. Tika pētīta Kārsavas un apkārtnes senatne, muižas, dzelzceļš, vākti materiāli, fotogrāfijas no arhīviem, vietējiem novadpētniekiem, bibliotēkām un iedzīvotājiem. Apkopotie pētījumi tika izdoti grāmatā "Kārsavas stāsti" un kļuva par pamatu ekspozīcijas izveidei.